M skoliņā galvenā audzinātāja/skolotāja slimo, viņu aizvieto penZionēta učene.

Vecuma marasms, paštaisnums un bāšanās visur iekšā diezgan ne-reibinošā kombinācijā.

Iepazinos ar viņu tikai vakarvakar - "M ir tik burvīgs bērns! Paklausīga, mierīga, gudra bla bla bla. Žēl par to ēšanu. Tas kaut kad pāries? bla bla bla. Audzinātāju jau raksta no slimnīcas ārā, viņai tas un šitais, ārstēja tā un šitā, tad jau laikam man rīt pēdējā diena pie šiem bērniņiem. Rekur tas te viens puika M atņēma baloniņu, ko iedeva angļu valodas skolotāja, un tad bla bla bla." Un viņa metās audzināt to nabaga puiku, kurš atbilstoši no tantes uzbāzības un paštaisnuma bēga kā no.. no... trakuma kaut kāda. M tas baloniņš nebija svarīgs, pateicu, ka jāsteidzas, un notināmies. Tante gan mala savu "Re, M nevar aiziet mājās, gaida baloniņu."
Šis rīts atkal sākās ar baloniņu... Piesolījusi puikam ar policiju, lai atdabūtu nabaga mini baloniņu (kā pirksta gals). Un vēl šito cilās rīta aplī (neesmu droša, ka netraumēs tagad visus bērnus, ja vien nav jau traumēti...). Un vispār - šitādu "sliktu" bērnu dēļ tie daži klusie jaukumiņi (kā mana M) taču CIEŠ!!11! Kaut gan man šķiet, ka "baloniņa" dēļ vairāk cieta tas puika, viņš bēgot stipri sasita zodu un pēc tam vēl tika pazemots, šodien pie tam tas notiks atkārtoti visas grupas priekšā...

Es nopietni ceru, ka šodien pēdējā diena.
Tam puikam nav mamma un tētis daudz strādā.

P pirmā pavisam pilnā diena dārziņā pagājusi diezgan labi.
Uz diendusu sabēdājusies un gribējusi tēti (mana prombraukšana, sisas izbeigšanās un vēl BD kopā mūs ir pārāk attālinājis). Pēc tam sabēdājusies, kad visi citi bērni devušies uz dejošanu, bet viņa ne.

Un tomēr ļoti grib atkal uz dārziņu.
Pirms naktsmiega raudāja, nemācēja atrast sev mieru un gulēja nedaudz nemierīgi. Arī mans miegs šonakt caurāks.

Šodienas plāns:
- darbs,
- vanna,
- pāršķirot promdodamās lietas (uz socdienestu),
- kārtainā mīkla,
- vārītais krēms,
- izņemt M pēc launaga.

Visu tāpat nepaspēšu.

Uz Sociālo dienestu ceļos 8 dažāda lieluma maisi. 6 no tiem ar rūpīgi sašķirotām bērnu drēbēm.
Viens ar to, kas man neder. Ir žēlīgas aizdomas, ka jāatvadās arī no mazvalkātajiem ideālajiem šaurajiem džinsiem.

Izskatās, ka visu vienās ragaviņās nesakraušu.

Pavasarī būs jāpašķiro vēl. Pašlaik atdodamo un izmetamo bērnu drēbju apjomā pamatā ir tādas, ko es saviem bērniem pat īsti neesmu vilkusi (un neesmu tās arī pirkusi, izņemot bodijus). Bet jāatvadās tomēr būs arī no daļas vilkto drēbju, kas saistās ar atmiņām, atstājot tikai īpašākās.

Tās ar neizmazgājamiem pleķiem vai dikti novazātās vienkārši sakrāvu izmetamo maisā.