Pirmā nakts pie maniem vecākiem bija aptuveni "kā vienmēr".

P uz gulētiešanu uzrīkoja pusotru stundu ilgu skandālu.
- Negribu mazgāt zobus! (piespiedu kārtā iztīrīju)
- Negribu skalot muti! Gribu sisu! - es uz to atbildēju, "neskalosi muti, nedošu sisu".
- Negribu iet gulēt!
- Gribu gulēt šite! (Veļas no mazās gultiņas man virsū.) - Labi, guli te, es iešu uz otru gultu.
- Es arī gribu gulēt te! (Otrā gultā). - Nē, mīlulīt, te nav vietas. Ej savā gultiņā, es gribu gulēt.
- Negribu gulēt!
- Gribu sisu! - Tad jāizskalo mute.
- Gribu skalot muti!
- Gribu sisu!
- Ej prom uz otru gultu!
- Nāc, mammī, pie manis!
- Negribu gulēt!
- Gribu sisu!
- Neturi mani!
- Ej prom!
Pēc kādas stundas atnāca mana mamma, piedāvāja P viņu paņemt pie sevis, bet saņēma "Nē, Ōma! Ej prom uz savu gultu!"

Ik pa brīdim uz dīvana saritinājusies zem zīdaiņu sedziņas, galvu uz bērnu spilvena, viegli atslēdzos. Beigu beigās kaut kā aizmigām abas savās vietās, bet vispār bija piĢēc! Pusotru stundu šito ķērkšanu un ālēšanos!

Pēc tam pēc pāris stundām modās prasīt sulu un kompotu.
Ap 4 sāka kratīties M - viņai sāpēja auss. Iedevu paracetamolu, bet stundas laikā efekta nebija, pēc tam vēl ibuprofēnu, vēl pēc pusstundas aizmigām. Pēc tam atkal modās M. Un tad jau bija 7 un es cēlos augšā.

Aizvedām M pie ārsta, izrakstīja kaudzi ar zālēm. 19 eiro par to, ka visu nemaz nenopirku un antibJotiķi pirku tabletēs nevis bērnu suspensiju.