Ir pusdeviņi un mēs ar P ieslēdzam "Maša i miģēc".

Šīrīta top moments gan bija, kad es lūkoju ienest izžautās veļas statīvu istabā un konstatēju, ka tas atrodas lodžijas pretējā galā uz grīdas. Labi, ka mums tur ir grīda nevis sračs kaut kāds.
Un labi, ka es veļu pēc iespējas knaģēju, jo nepieknaģētā mētājās, ceru, ka viss manā lodžijā nevis pie kaimiņiem...

JāJiet cept piparkūkas.
Man šodien jāsacep visiem svētkiem, jo vecāku cepeškrāsns ir murgaina. Tomēr rīt tajā būs jācep arī pīrādziņi.

Vakar A no darba atveda bērniem paredzētās paciņas. Izšķiroju, sakārtoju, būs atkal saldumu atēšanās.
Un priekšā vēl arī pašvaldības eglīte ar paciņām. Wjē. (P vispār lieliski apguvusi teatrālu vemstīšanos un rīstīšanos. "Vakajiņas wjē", "ūdeņs vjē", "kajtupeji vjē"...)

Kaut kad nupatnupat P pamanījusies izmainīties. Parādījusies milzu mērķtiecība, bet manis liktie šķēršļi viņas idejām (9os vakarā nenākt mājās no sporta centra, palikt dzīvot pie šuvējas) izsauc pūķēna dusmas, viņa man dusmās sit, kad paņemu opā. Nolaista lejā pārliecināti dodas uz mērķi (pusceļā starp mūsu un šuvējas māju pagriežas un iet pie šuvējas), viss pofig - mamma, mašīnas un kukuļošana.

Divi varianti:
a) nekur neiet un gaidīt, kad pāries;
b) visur iet un gaidīt, kad pāries :D.

Ievelku elpu un nedusmojos. Vakar sporta centrā tādu psihojošu stiepu apģērbties un balsī smējos. Beidzot arī mans divgadīgais bērns izpildād (zemē gan neizplājas) un kviec.

Gandrīz visu dienu līst sniegs.
Nu gan tas pārgājis kuplā snigšanā.
Tomēr zeme ir slapja un silta, krājas vien peļķes lielākas.