Pirms pusgada viena no vietējām draudzenēm pārvācās uz citu miestu.
Pirms pāris nedēļām uzzināju, ka otra vairs nelieto alkoholu. Nemaz.
Vakar uzzināju, ka trešā (pēdējā) arī vairs nevar iedzert.

Ar ko gan man tagad pēkšņos brīvajos nedēļas nogales vakaros atpūsties pie kokteiļa un pikantām sarunām?

Vilcienā auksts.
Galā nonākšu nevis maigi sārta un enerģiska "paldies, vienkārši ūdeni", bet gan zili bāla "varbūt Jums ir kakao?"

Norunājām pusotru stundu.
Sou fār sou gud. Gaidīšu rezultātu.

Arī atpakaļceļa vilciens auksts, bet toties ir jauns, simpātisks biļešu kontrolieris.

Stacijas-Stokmana tunelī meitene vijolēja "The Cranberries" gabalu "Zombie".
Es, steidzīgā solī garām skrienot, iemetu futlārī eiro un, asarām riešoties, domāju - vai tā es sev mēģinu nopirkt pozitīvu sarunas rezultātu?

Atpakaļceļā tur krievu mužiki spēlēja kaut ko no Coja vai līdzīgi. Šiem jau sen nedodu, man tas izskatās atstrādāts komerctriks - kura gan sirds neietrīsēsies pie, piem., "zveda po imeņi Solnce", vai ne? Vienreiz, divreiz ietrīsas, bet trešajā saproti, ka no tevis kāš.

Reiz, kad strādāju birojā Rīgas centrā, rudens pēcpusdienas smidzeklī Vērmanītī onka spēlēja "Singin` in the rain". Un tas bija ļoti pa īstam un it kā tieši priekš manis, smaidīga atdevu teju visu, ko varēju atļauties.

Ar to neko daudz negribēju pateikt.
Tik to, ka samērā nevieglajos finansiālajos apstākļos iztērēju eiro vienkārši sirdsapziņas pabarošanai.

Šodien laikam atkal kaut kāda labā diena.
Citas lietas arī pēkšņi bīdās, drīz būs SAVS Trados datorāāā.

Man vispār visu dienu sajūta, ka makā ir kaut kāds maģiskais vērdiņš, jo nauda kā nebeidzās tā nebeidzās. Bija ap 20 eiro un sanāca: ceļam, auklītei, pusdienām, par mūziku, vakariņu pirkumiem un vēl palika, ko iedot A priekš treniņa.

Davai, no šīs vietas tikai uz augšu?!?!