Biju uz darba interviju.
Ieradies bija viss paredzamais mazais kolektīvs, lai sajustu, kā visi kopā spēsim sadarboties. Bija labi un jauki, saskanēja.
Personāla atlasītāja un priekšnieks, arī forši cilvēki, atklāja, ka esmu labākā kandidāte un tiešām vēlas tieši mani. Un arī es pretī jutu lielu gribēšanu būt tieši tur.

Un tad vienā brīdī priekšnieks aši, bet maliet kautrīgi, tā kā nenoturoties, mēģināja mani noskūpstīt.
Atrāvos, stresa elektrība pa visu ķermeni, smadzenēs wtfwtfwtf. Un neko nespēju pateikt.
Viņi turpināja runāt par kopīgo darbu, bet es malt gavā - bļa es šo darbu gribu, bet es TĀ nevaru! Man ir lielisks vīrs un neko mainīt negribu.

Labi, ka pavisam drīz P mani no šī sapņa pamodināja.

Labrīt!

Šodien P nagus krāso ar metilzilo.

Es sēžu pidžammā un negribu kustēties.
Šodien jāaiznes šuvējai audums, pusdienlaikā ar jau nogurušu P jāpaņem M no skolas (aizsūtīju klepojošu un pieteicu medmāsas klātbūtnē neelpot dziļi un neklepot).