Dzimtajā mazpilsētā aizgājām uz pilsdrupām Lieldienu sanākšanā piedalīties.
Izlamājos ar vienu mātīti, kura bija lepni atstājusi savu "nepaklausīgo" divgadīgo mazuli raudošu pāraudzināties pašā to vidū. Paspēju sīci noķert tieši pirms nomaucās no stāvas sienas uz akmeņiem. Tā bāba, stāvēdama labu gabalu tālāk aiz stūra, pļarkstēja un tik kaut ko nevērīgi no tēmas "pats vainīgs" izmeta.
Mani nervi neturēja, aizrādīju.
Viņa atmeta - ko mani māci, re kāds mans pusaudzis uzaudzis (norāda uz manis iepriekš pamanītu resni).
- Jā, viņam ir liekais svars...
- Tu paskaties pati uz savu anoreksiju! Un ko tu vispār, pusaudze, mani māci bērnus audzināt!!!

Totāli debīla dirsa! Ja es nebūtu viņas bērnu noķērusi, varētu slimnīcā ar bāriņtiesu skaidroties.

Toties prieks dzirdēt, ka izskatos 2x jaunāka. Mīlīgi.

Naktī taču P tā kā parādījās T. Nekas īpašs gan - 37arbišķiņ. Un slīkoņklepus. Toties acis vairs nebija aizpampušas un aizlipušas.

Riktīgi indifirenta viņai tā slimošana.