Jau atkal jauni puņķi.

M kopš svētdienas atkal puņķojas. Nu, ne tik daudz puņķojas, kā deguns aizlikts tūskas dēļ.
P tas pats + arī puņķi (toties māk smuki izpūst degunu un ļauj visu ko tajā pūst/pilināt/smērēt). Man joprojām vidusauss iekaisums, tikko ķēros pie nākamajām AB.
Zāļu kaudze ir ievērojama.

Ar interesi vēroju, kā attīstās P runātprasme.
Izskatās, ka viņa (bērni vispār) sākumā nerunā tā, kā mēs, t.i. šie atsevišķie vārdiņi un frāzes uzskatāmi ir veids, kā kaut ko nosaukt tā, lai mēs saprastu (it kā arī mēs runājam, lai citi saprastu, bet izskatās, ka runas rašanās process ir maķenīt citādāks, mums tas ir neapzinātāks jau "dabisks"). Ideālajā variantā tas izklausās diezgan līdzīgi tam, kā sakām mēs, bet ne obligāti. P izbauda to, ka mēs saprotam viņas sacīto - rāda uz visu, ko spēj nosaukt, un skaļi pa savam nosauc, iesmejoties, kad "upuris" (tas, kuram tas viss tiek teikts) atkārto viņas teikto skaidrā valodā.
Viņa māk apzināti apgūt vārdus. Piem., vakar mācījās teikt caurums (tauju) un стена (ķina).
Tai pat laikā paralēli atdarina mūsu runu, vienkārši bērdama nesakarīgus garus visādu zilbju savārstījumus, izrunājot to konkrētajai domai atbilstošā intonācijā. (Līdzīgi arī "lasa" grāmatas.)

Noliku viņu gulēt. Naktsmiegs galu galā mums bija TraņķīKs.