Mani besī, ka darbdienu rītos, kad A pieceļas, arī es vairs nevaru pagulēt. Miera nav.
Tad nu lecu augšā 6:30, lai gan vēl stundu varētu laimīgi čučēt.

Vot.

Vakar vienai, šodien vēl vienai - sitiens zem jostasvietas. Es cenšos domu ietērp nesāpīgi, bet ir aizdomas, ka dzelzs stieni tāpat labi jūt cauri.
Piedodiet.

Man ceturtajā kursā viena kursabiedre atzinās, ka kopš pirmā kursa bija apvainojusies uz mani, jo es kaut ko tādu viņai pateikusi, tikai pēc 3 gadiem sapratusi, ka tas nemaz nav bijis tā domāts.