Par to Zvētku sajūtu.

No bērnības nekādu baigi īpašo sajūtu neatceros, bet no kādu jau 10 gadu vecuma vienmēr bija. Izņemot pēdējos 2 gadus.

Un es zinu, kāpēc šajos 2 nebija. 1) Mazbērniem par prieku mani vecāki sāk izdarības, kas saistītas ar salaveci, man šis falšums krīt uz nerviem. Un šogad bija kulminācija - atnāca ar tas salavecis, profesionālākais visā rajonā, biomaķ. 2) Telpās nav eglīte, pat ne egļu zariņš, līdz ar to arī svecītes un apdegušu skuju aromāts. 3) pēc vakariņām vairs nedodamies uz istabu ar iedegtu kamīnu, sēdēšanu uz paklāja un maigu apgaismojumu, nekādas intimitātes.
Viss tiešām jaukais ir novienkāršots vai likvidēts un pievienots idiotisks salavecis.
Un man nav liela ietekme šajā jautājumā, jo tas taču nenotiek manās mājās. Nākamgad pieteikšu boikotu.

Šogad M jau satikusi 4 salavečus. 3 no tiem esot bijuši īsti, bet ne pavisam īsti, viens neīsts. Sviests. Un 3 Zvētku paciņas. Un M ir saņēmusi jau 5 dāvanas. Kā lai tic tādiem svētkiem?

Tikko pie durvīm zvanīja kaut kāda Viasat pārstāve. Viņa palika mēma, kad paziņoju, ka mums nav nekāda televīzija. Uzredzēšanos. Not.

Tikko smuks džeks arī piedāvāja Viasatu.
Nu, nav man televīzija vispār!

Laikam studentiem prakses laiks sācies.