Kļūstu zirnekļu apsēsta. Nudien.

Viens zirneklītis iemitinājies uz lodžijas un neļaujas maniem pieklājīgajiem mājieniem iekārtoties citur. Vispirms sāka veidot tīklu pie lodžijas ārējās daļas labajā stūrī, kur puķes, nejauši iztraucēju, sabijos. Viņš pārvācās mazu gabaliņu tālāk uz lodžijas ārējās daļas viduci, kur es diendienā mīlu pieiet par dabu priecāties, atkal jau nejauši izjaucu iesākto tīklu, sabijos.
Vakar bija smuku tīklu uzaudis šķērsām pāri lodžijai, tā, ka netieku otrā galā puķes un baziliku apliet. Sabijos, bet tīkls palika vesels. Palūdzu vīru kaut ko izdomāt, bet, lai nekaitētu zirneklītim. Viņš uzmanīgi savāca aiz garajiem pavedieniem tīklu un nolaida no mūsu lodžijas lejā. Šorīt iemītnieks jau atkal tur pat bija jaunu tīklu uzaudis tajā pašā vietā. Atkal palūdzu vīru to noņemt.

Nu, ja zirneklītis atkal atgriezīsies, nāksies laikam sadzīvot.
Domāju, ka neba aiz ļauna prāta viņš te dzīvo. Varbūt, ka pat aiz ļoti laba. Mazliet jau ticu tiem māņiem par zirnekļiem un laimi.
Bet kā lai puķes apleju?
Nenobīties varu iemācīties.

Un tīkls ar zirnekli viducī vienmēr ir tieši man sejas augstumā!

Un vispār.

Ceriņi pie mājas jau zied un smaržo. Bet līdz M dzimenei vēl nedēļa, atkal uz to laiku jau sāks noziedēt un birt. Tā nav godīgi.

Bērns (P) nelaiž mani vaļā. Rīta pusē bija brīdis, kad pabrokastoju, kamēr viņa gulēja pirmo miegu. Bet nu jau pēc 2 mazām pauzītēm guļ trešo, lai arī tik tagad būtu bijis jābūt otrajam miegam. Un guļ ta šobrīd tikai ļurinādama...

A es ēst gribu. Man viss cukurs metabolizējies, smadzenes nespēj pastrādāt. Kā paskatos uz haltūru - galva reibst un nelabi.