Esmu pārrakusi visu dzīvokli - izložņājusi visus skapjus, izplosījusies pa visiem drēbju maisiem, izkratījusi visas kastes un vienalga neesmu atradusi M smuko kokvilnas cepuri.
Tādu gaiši violetu ar sīkām puķītēm.
Kādreiz tādas bija pat divas, jo Ōma un Babuļa bija tāpatvien nopirkušas viņai identiskas cepurītes.
Tagad nav neviena.

Toties līdz ar sauli un rīta kokteili (jo atkal tiku pie zemenēm) ir atgriezies vismaz kaut kāds dzīvesspars. Un rīt to vēl uzlabos safrizēšanās!

P izbauda augšējo priekšzobu esamību.
Mīl ar saviem zobeļiem kārtīgi iekosties un nelaist vaļā.

Iekožas manā rokā un neatlaidusi ņirdz.
Es pagaidām smeju līdzi.
Nepedagoģiski, odnako.