Vēl pirms dažām dienām domāju, ka varbūt vajadzēja bērniem par ārstu ņemt kādu vietējo ne-pediatru, jo pie šitās slimošanas nebūtu vīrs jārausta, lai bērnus izvadātu pie dakteres. Bet tagad, kad 15 min pēc iziešanas no dakteres kabineta uz rentgenu atgriezāmies ar gatavu attēlu... Un galu galā arī laboratorija tur pat. Un dakteres saprāts tomēr pārbaudīt, vai vajag vai zīdainim antibiotikas. Huh, labāk tomēr to braukāšanu uz pilsētu, kur pieejams "viss-vienā" nevis sēdēšanu ciematā un zīlēšanu "būt vai nebūt AB".
Ar dakteri visu var izrunāt, izvēlēties ārstēšanu utt.. Tālākās darbības "ja nu kas" tuvākai un tālākai nākotnei arī tiek izrunātas.
M gandrīz pilnībā vesela, pirmdien varēs uz BD. P kļūst veselāka. Riebjas tik tā vemstīšanās no puņķiem un klepus, pusi no apēstā vienkārši izvemj un mums apģērbs sāk izbeigties...