SSN noslēdzu ar "svinīgu" parādīšanos dzimtās mazpilsētas ielās tērpusies pufaikā ar mammas darinātu sling-ieliktni. Galvenais, ka tagad man nevis nav auksti, bet ir silti :)
Mammai baidās, ko cilvēki par mani domā. Ja viņa saprastu, ka citi par mani/viņu domā tik pat maz, cik es/viņa par viņiem...

Ir pieteikts, ka šodien ciematā sākas apkures sezona. Neticība kurinātāja spējai vismaz savlaicīgi vispār apkuri nodrošināt lika man aizstaigāt līdz gana netālu esošajai katlu mājai. Situācija ir tieši tāda, kā biju domājusi - beidzot pieslēgta elektrība un nu veči skatās "kas tad tagad mums te ira". Velk no skaidu padeves agregāta tukšas alus pudeles laukā utt., nekādas kurināmā materiāla kaudzes arī nebija, vien viena neliela ķīpa ar visu vasaru nostāvējušiem dēļgaliem un dažas nelielas skaidplāksnes, kas izskatījās pēc izjaukta spoguļgaldiņa.

Jācer, ka tomēr kurināt sāks. Pie mums gan tas nebūs uz ilgu, jo drīz, cerams, BEIDZOT sāksies darbs pie trubu nomaiņas un siltināšanas pagrabā + siltummezgla rekonstrukcijas.
Šodien neesmu skatījusies, bet vakar mājās bija nepilni 13 grādi pēc Celcija. Esmu par skopu, lai bez pārtraukuma darbinātu sildītāju. Labi, ka bērni nekādu īpašu nepatiku neizrāda.

Šovakar tikšu pie trešā slinga. Tad gan līdz pavasarim būs jāpārstāj tos iegādāt.

Kā tur bija ar tām slimajām mātēm un veselajiem bērniem?

Tikko ar grūtībām P bija beidzot aizmigusi, man TĀ sāka skrāpēties kakls, ka bez ieklepošanās neiztikt, un, protams, bērns pamodās. Pēc drīz ilgais dancis ar nogurušas P piedabūšanu gulēt varēs atsākties.

Veselie bērni slimajai mātei atlaides nedod - tāpat M uz BD jāved, tāpat garšīgi jāgatavo, tāpat jāieklausās un jārunā, jāpasmaida, lai kā gribētos zem segas un "neko neredzu, nedzirdu, nejūtu".

Apkures vēl nav, protams.