Sniega vēl nav.

Es tikai ceru, bet nedomāju, ka decembra  vidū jau snigs. Un es varu vien  vēlēties, lai dzimšanas diena man sniegaina un balta.
Bet viņš mani mierina ar kaut kādu saules aktivitātes ciklu.

Esmu nepieēdināma. Izsalkusi un badīga.

Aiziet uz veikalu nopirkt pienu ko piedzert pie halvas?

Es šodien pārāk daudz domāju, klausos un gribu.

Izslēgties ... no pasaules. Būt darbā.

Es stāvēju kāpņutelpā. Skatījos uz ielu un pulksteņa rādījumiem telefonā. Gaidīju.

Kāds vīrietis gāja garām mājai un, ieraudzījis mani pie lielā loga, izmainījās un nāca. Es nobijos, bet viņš tikai runāja, stāstīja, skatījās, jautāja, priecājās, uzpīpēja.

Ķīniešu valoda un kempingi, tālie austrumi un dienišķais alkohols, ko iegādājas pie maniem kaimiņiem.

Un mana gaidīšanas stunda bija sarukusi uz dažām minūtēm.

Šī cilvēka dēļ atslēgas, kuras no rīta ieliku vienā somā, vakarā izrādījās esam citā.