Pēdējā laikā slinkojam vēl vairāk.
Rīts sākas 9os.

Es gribu brīvdienas, es gribu uz Tukumu, es gribu pastaigāties pa Rīgu, gribu Ziemassvētku sajūtas un cept piparkūkas oranžajā virtuvīgajā virtuvē, es gribu sniegu un sapņot tajā kopā ar tevi, gribu mieru.

Bet tas viss vēl ir jāgaida.
Cik muļķīgi.

Un vislaimīgākā es esmu Ziemā.
Vai tu esi to pamanījis?

Jūtos: ilgu pilna

Man gribas, lai ārā viss tikpat balts un vienkāršs kā mana jaunā apakšveļa.

Gaiss pelēks.
Pilns ar ūdeni, ka gribas skriet ārā. Dzert slapjo gaisu, līdz mati tik smagi kā jūra velk mani dzelmē. Līdz rokas tik aukstas, ka pašas sevi saldē. Līdz pati tik pilna, ka plīstu nenākusi pasaulē.

Vēlmes var pazudināt, izdurt acis, nogriezt rokas, izraut sirdi, lai nemīlētu.
Bet es mīlēšu.

Tevi.

Es varētu atzīties.
                     ...ka es vienkārši gribu, lai ir savādāk.

Tas muļķīgais nemiers!
Dīda mani.
Nespēju pieķerties nekam.

NU KAS TAS IR AR TĀM NEBRĪVAJĀM SESTDIENĀM!?!?!?!?!?