Aiz loga vējš žūžo pasauli.
Nograb zīlītes nagi uz skārda palodzes.

Un sauc mani ārā.

Gribēju ūdeni vannā ielaist, nobijos ļoti, vēl apmatojums uz rokām kuplo...

Zirneklis garkājainais, kāds dažkārt mēdz mājās dzīvoties, bija virs vannas. Pārbijos, ātru ūdensšalti no dušas ieskaloju notekcaurulēs, vien nočukstēju, lai piedod.
Bail, bail, bail no zirnekļiem...

Joprojām bail.

Cik slikti paliek tagad, skatoties, ko rāda AINĀ.

Nevaru skatīties citus raudam...
Vienalga - bērns vai pieaugušais, nevaru, jo negribu ļaut sev raudāt līdzi.