man ar steigu vajag nofotografēt sniegu!!!!

Jūtos tik ziemīgi silti, ka vienkārši ņemt un visu pasauli samīļot un sasildīt.

:))))

Zīmēju uz sienas ar ēnu savu.
Uzzīmēju sapni. Sapni par to, ka guļu gultā, zīmēju uz sienas.

Otas man nav, nav arī krāsu, nav pat īsti uz kā zīmēt.
Bet ir manas rokas ēna tumša, no kuras nepaliek ne krāsas ne nospieduma, tik vien kā atmiņa un pārliecība, ka tur ir mans sapnis.

atnes man krāsas lūdzu!
Tās stāvēs man skapītī pie gultas, neaiztiktas.
Es zīmēju ar ēnu.

------------------------------------
radījuma sākums sākts rakstīt 14.11.2004. 17:39, bija pierakstīts telefonā.
Gaidiet nākamos, man vēl daudz viņu padomā :)

Jūtos: tired
Šūpoju kājas pie: man ir lekcija - no music

Man ir bail novecot.
Neizskatīties jaunai, svaigai, iekārojamai.
Man bail, ka mans vīrietis mani nemīlēs, un vai es mīlēšu viņu... Ne es ne viņš nebūsim tie paši.

Man bail novecot pat mazliet, viss tik strauji mainās, un jau pēc nedēļas mēs visi esam savādāki.

---------------------------

Sākums domai pierakstīts kaut kad 18.11.2004. pa ceļam uz mājām autobusā Rīga --> Limbaži. Tātad laikā no 12:05 līdz 13:50.

Jūtos: tired
Šūpoju kājas pie: lekcija