Dīvaini, traki, mierīgi, skumji, laimīgi;
pazūd apetīte, pēkšņi atkal parādas;
jūku prātā, kliboju, raudu, smejos, skūpstos, guļu;
visu dienu adu un domāju par dzīvi.

Vakar, lobot mandarīna miziņu, kā ar cirvja trulo galu pa galvu - KAD VIŅŠ SVIN ZIEMASSVĒTKUS? Absolūti eksistenciāls jautājums.

Vai kādreiz visi cilvēki pasaulē, universā, visumā un visur dzīvos ar vienu Dievu sevī?

Vai es, ja izdomātu gulēt ziemas miegu sniegā, nenosaltu???

Mani nevar pieskaitīt pie normālajiem, es neprotu būt tā vienkārši, es gribu lekt sniegā, es gribu sēdēt uz palodzes un zīmēt sirsniņas uz auksta loga stiklojuma, es gribu izmazgāt koridoru un sakārtot skapīti tualetē, un man vajag vēl vairāk spēka un vēlēšanās mīlēt, lai cik daudz jau man būtu.

Man šķiet, ka manī manis ir par maz. Vai arī par daudz...