Viņa sēž sarkanā jaciņā tērpta šūpolēs.
Šūpojas augstu un pārdroši, kā bērns.

Balss saplūst ar gaisu un vēju.
Viņa dzied.
Sev, šūpolēm un mākoņiem, kam traucas pretī.

Tik trausa, ka nelūgts skatiens sašķaidīs.