Kā tur bija, apziņu nosaka esamība. Izmaini vidi, izmainīsi pats sevi un savu apziņas stāvokli. Tieši tas man liek asi izjust, jā, izjust, nevis izvirzīt hipotēzi, jo kāda jēga no hiotēzes, ja tas nepastarpināti skar manu eksistenci, ka viss, kas man apkārt, esmu es pati. Nav skaidras robežas starp manu kāju un ietvi, ko tā skar. Nav skaidras robežas starp mani, riteni, ar kuru es šķērsoju ielu, un pilsētu, kurā es dzīvoju. Nav skaidras robežas starp mani un cilvēku, ko es mīlu. Nav skaidras robežas starp manu un tavu patību, mēs visi esam viens pulsējošs organisms.

(Reply to this) (Thread)

Nu un tad, ka nav skaidras robežas? No tā jau uzreiz neizriet, ka nav robežas, nav ādas. Gluži otrādi - bez šīm robežām, arī pats neesi nekas. Protams, hipotēzes līmenī patība ir fikcija. Un saistībā ar eksistenci, pats ir cits vai vide plašā nozīmē.

Bet tās jau atkal hipotēzes. Ja sistēma ir bojāta, ar vidi ir kā ir. Un ja sistēma ir vides rezultāts, tad šeit iezīmējas zināms paradokss. Vai vēl vienkāršāk, ne viss ir cilvēka paša rokās, lai gan tā domāt galīgi nav labi.

(Reply to this) (Parent)