ņi · hi, · ņi · ha..

paķēru somu, statīvu, lakatus un cimdus, vēl brezentīgo jaciņu un tad ar teciņiem vien uz uzbēruma un prom uz upes pusi. saule vēl diezgan augstu, bet nez vai bobri jau nav izklīduši ārā skatīt kur ko saēsties... turpar ceļmalas krūmos ielienu un nokrāmēju mantas. nez te tie divi alkšņi, tādi caurkadrīgi novietojušies, ņemsies, ka kautko darīt lietas labā. papīrnazis līdzi ir, jāgriež! griežot vienu, nolauzu gandrīz visus posmus. nogriezu, izvilku uz ceļa un pārdomāju, nolikšu ka netālu blakus gar izskreju zem caļa. kociņš smuki iegrimst, puses no zaļajām lapiņām tirinās pa ūdensvirsu. uzstiepju vēl masktīklu un iesēžos. paskatos pulksteni un domāju mazliet parakstīt, bet ūdensklajumiņa otrā pusē iesēžās ziudzenīts. košs un tirinās. ienirst un aizlido sānup krūmos iekšā. pēc dažām minūtēm ir atkal šeit pat. bet ieskatoties, secinu, ka šis ir cits. šis ir jaunais putns... no krūmiem izlido iepriekšējais. abi parunājās un aizlido pāris metrus tālāk aiz krūmu pudura. no turienes pēc mirkļa astkan pļakšs un lēnām uzvirmo ūdens virsma. tad vēlreiz. domājams nesen izvests sīcis, mācās kā notiek medības. jāpaspēj, kamēr vecāki vēl šamo pazīst, bet kamēr putnelis vēl labi ar zīmēm un uzvedību rāda, ka grib ēst un pats neko nemāk, tikmēr jau labi. vecāki nesit un nedzen prom (nu un ja reizēm, gadās sajaut, tad pēc brīža tomēr taču atčohnās, ka atvase, nevis svešs un sitams konkurents). pāris stundu laikā dažas reizes šie nosēžās tepat blakus krūmā vai mazliet tālāk priekšā. itkā jau vēro mani un uzmana, bet masktīkls palīdz un putneļi īsti nevar saprast, kas te krūmos iesēdies. tik vien ka pārāk nevar kustēties un odus nākas barot vairāk nekā gribētos.
kādā mirklī tālāk fonā aiz muguras atskan mazliet nīgras un iedzērušas balsis, mok kādi mežstrādnieki vai, nekādas pazīstamas notis šamās nedzird. sēžu gan bez maz pašā ceļmalā un īsti uz runāšanos šovakar neesmu noskaņots. zivdzenīši novirmo tālāk. zivdzenīši novirmo tuvāk. kājām gājēji divi, trajektoriju ietur, bet nu ar grūtībām. aiz manis tā kā sabremzējās, bet saprotams pēc teksta, ka drīzāk savā starpā tomēr vēlētos izvicināties (viens) vai tomēr nevēlētos (otrs). pēc brīža vien redzamas netīras flaneļa jakas, kas attālinās krēslainajā ceļā, kamo no abām pusēm ieskauj krūmainais bebrārijs. mazas radības dzīvojās pa apkārtnes krūmu saknēm un pērnajām lapām, bet tuvāk nenāk (pirms nedēļas bija viens ūdens cirslis, kam dikti iepatikās miķa cepelīns, bet pēc brīža sāka interesēt arī soma un zābīši, vismaz pa biksām nesāka rāpaļāt...), ziudzenīši pārcēlušies uz krūmu viņo pusi un šajā tikpat kā nerādās. aiz muguras, kas nočab... kaķis! tāds raibs un ruds un pleķains. – škic, maita! un šamā virzienā aizlido dubļu pika. pa krēslaino ceļu aizlēkā rudi raiba pūku bumba...
jāvācās nost, odi ar vairs nav tie ciešamākie... ir saaicināti visi kolēģi un rādās sāk vākties arī aizbebrārija iemītnieki. noņemu tīklu, savācu loriņus un kājoju uz māju.
***
vakars tāds sutīgs, diena bija karsta. ietūcītas pusdienvakariņas un var stibīt vai tusnīt uz bebrārijmalu. mošk šodien kāds parādīs seju. pēc dažām minūtēm esmu pie vietas un vēl pēc pārdesmit jau iesēdies. bebri gan nav aiztikuši iegremdēto alksni it nemaz. vispār tāda sajūta, ka šamie šeitan nemaz nav rādījušies, un ja vēl citi lietotāji zin stāstīt, ka šamie vērojami dažus simtus metru tālākā vietā krietnās niedrēs, kamās šamie kārtīgi tusnējuši un ņēmušies, tad, kas zin, vai šamiem lopiem, te maz ir interese vairs šajās dienās rādīties (jo manīti teitan nu jau vairāk kā pirms nedēļas bija).
zivdzenīši gan te ir joprojām. un skaidrs, ka, ja ir tāda zivtiņu bāze, tad nez kāpēc gan kautkur ir jādzenās projām... tikai šodien uzreiz dodas uz to klajumiņu, kas aiz krūmiem. un tur plunkšķinās un barojās. ik pa brīdim atskan klusi pakšķi. jo, ja ir noķerta zivtiņa, tad uzreiz dzīvu rīt nost arī nevar. vispirms ir jānodauza, lai ir beigta pārtika. un tad var tūcīt. un tad pārlido. un vēlreiz pārlido aizlido garām un iesēžās, kautkur, nevar lāgā saskatīt kur. laikam aiz krūmiem, kas labā pusē. saauguši te tie alkšņi un vītoli un kārkli zinies. nu nevar bebri visu sagrauzt! bebru māja, kas izrādās tepat vien blakām, daždesmit metrus tālāki iekšā krūmos, gan visnotaļ neapdzīvota izskatījās. toties, kāds te ir substrāts... gadiem krātas rudeņu lapas un joprojām augošās saknes, kas sagūlušas kopā ar dzīvības pilnu dūņu slāni... visādi kukaiņi un tārpiņi un nematodītes un vaboles... dzīvība burtiski mudž tur bišķīt zem ūdens slāņa barības vielām pārbagātā vidē. šo to pierakstu. nositu odu, kas koda pierē (nepatīkama vieta, kur nervi un nevar ciest, ka šamie kož. vispār diezgan daudz tādi punkti un ķermeņa, kuros, ja odi kož, nav īsti patīkami, muskulis ņem un pats sāk raustīties, vai gribi vai nē. sak vēl veģetatīvā sistēma...) un kustība laikam neiepatikās putnelim. tikai tagad pamanu, ka pāris metrus man priekšā sēž zivdzenīts. bāc, un tagad vēl paspēt kameru savirzīt pareizos leņķos. iekadrēju un putnelis aizlido. nu jā pats vainīgs. masktīklam ir plusi un ir mīnusi - mani neredz, ja nekustos, bet es ar neredzu, ja dzīvība nekustās. tomēr pēc brīža putnis ir vietā atpakaļ un šas varēs iefilmēt smukbildi, kur šamais pa puskadru, bet aizmuguras atskan riteņa šņerkstoņa pa mitrām smiltīm... un putnelis pazūd aiz krūmiem. Valdis minās garām, samanījis, ka kāds te sēž, mazliet saminstinās. lienu ārā un ceļos kājās, neies jau kaimiņu biedēt! (galu galā pie šamā ir aizrunātas kādas cūku vietas un tādā garā...) mjā, vīrs tiek nost no riteņa, pieturās pie viņa, lai nenokristu.
laba diena, labs vakars. tā un tā bebru ļauži... oi, tie jau te reti tagad, vot, tur tajā viņā galā, tur jā tur var iet sēdēt, bet šite jau nav vērts (man gan ziudzenīši gana iepatikās), vot vienu dienu gan ūdru te redzēj, laikam šogad. bet kas zin, varbūt pirms diviem... jā, somā divlitri, malks un malks un Valdis piesēž. ot, viņdien, te cūkas redzēju. nu, ne, šite, bet tur pie mājas. no rīta gāju ārā un redzēj'. eh, pīpēsi? eh, nu ta ka tāds, es gan uzpīpēs. nu ja, vakarā gāju ārā no māj's redzēj. trīsdesmit gabalas. oi vairāk kā trīsdesmit. iet viss bars. nu mellā strīpā. nu vispirms iznāk divas lielās un skatās, vai ir kas ar'. un tad sākās vien aiz otras, es saskaitīju trīsdesmit septiņas gabalas. un tad beigās vēl divās skriešus metās pakaļ visām pārējām, un tad prom bij. bet cūkām jau ģimenē tik daudz nevar būt! nu kā tie velli šitā? nu vairāk kā trīsdesmit septiņas, melli purni. uh! un ir izpīpējies otrs smēķis.
klau, bet tu kād briedīt ir dabūjs ar'? nē, eh, ka nau ta nau. nu man tur aiz mājas nāk arī zvēr! būs jāiet jāpaskata, kas tur notiekās. bet tagad dikti čūskas jau lien mājā. ot šogad sešas gabal nositu. nē, nē, zalkti es nesitu, un mežā ar neaiztiek, lai jau dzīvo! patīk man tie zvēriņ, bet čūsks gan man nepatīk! vot, biju ar draug aizgājis pie mājas pasēdēt, nu izdzēr un ies iekšā mājā, bet zin kā viņam tur izpuvis grīdā caurums un ielīd's viens tāds melns mājā. šis tīri raustīgs palikās, he, un ņems ciri un sitīs nost. bet es šim neļāv! paņēm ar rokām un iznes ārā, nu lai kož tas zalktīts, viņam jau inde vāja. un palaid. nu milzīgs zvērs bij un aizrāpoj pa zāli prom, pieteic' šamam lai uzliek uz tā caurum bleķ virsū. nu nav jau patīkam, ka mājā lien iekšā visād mūdž!
bet vakars paliek vēls un jādodās uz savu pusi, Valdis arī. pačubinās pa zāli pretējā pusē ceļam, sameklē, kur glabājās slēpums un dobas uz savmāj!
virs ceļa riņķo sikspārņi un ātros soļos dodos prom.

izgāju no mājas ap 18tiem, pārkāpu pāri ceļam, pārbridu pļavas vienu pusi, pārkāpu grāvi un caurlīdu eglītes, vēl noieta pļavas otra puse līdz meža malai. apstājos uz grāvja stūra un ieskicēju kā šis vedās blociņā. bebru pēdas gan nekur nemana, bet teitan jau arī maz ko var manīt, kautkādi traktorētāji visu notraktorējuši nost (a, pērn te tādi melnalkšņi bija, a, šogad tādi dundurētāji)... brienu dziļāk uz meža pusi un tūlīt arī iekāpju barošanās trasē. bebrītis izēdis platu vagu lokveidā no grāvja atpakaļ līdz grāvim. nosķinis visas nātres un vīgriezes un kārveles. brienos tālāk, vēlviena eja izēsta lakstaugos. pārkāpju mazo grāvīti, paejos, paklausos, aiz muguras lieli spārni nošalc, blakus mežiņā ielaidās melnā dzilna, kautkur zaros noņirb putna siluets. turpinu brist, dzilna pārlido uz izcirtumu, tad uz tā pretējo pusi. tad nobungo. bet pirmais bebrs mani saklausa pirms es viņu ieraugu, un šķeļ ar asti pa ūdeni. novirmo un šamējais jau pazudis. cik klusu vien varu (kautgan pa ļoti garo zāli, kurā slēpjas ļoti sausie zari, to darīt ir visnotaļ pagrūti) tieku līdz grāvju sadales punktam, tajā arī nosēžos. iekārtojos gandrīz pašā ūdens malā, mazliet laksti kautkādi paliekās priekšā, rokas vienīgi dikti spīd, žel, cimdi atdoti uz profilaksi. satinu lakatu, sakņopēju piedurknes, lai kukaiņiem prieks, un ieslīgstu nekustībā. vispirms to traucē apkārt ņirbošie odi un mušas un citi labie spēki, bet vispār pēc brīža pārlieku kājas savādāk, jo šamās sāk tirpt. Pēc minūtēm saraujos no baigā buļ turpat pie kājām, izrādās bebra lops tur ierīkojis sev kādu pazemes sistēmu, kas savieno ar blakus grāvi. Pēc buļ izritinās garena burbuļ- un -līšu virkne teju desmit metru garumā un tad arī iznirst dzīvība. Kustās nāses (čortojos ka binoklis nav)bolas uz savu pusi, pagriežas uz manējo, tad mazliet izpeld un apmet loku, pagora austiņas un ienirst. Tālāk aizdodas burbuļvirkne. Divi citi garām papeld kādus brīžus vēlāk, toties virs ūdens nemaz neparādās. Un vienam iznāk tik viltīgi, ka pat burbuļus nesaceļ, tik vien kā nozīmīga izmēra vilnis veļās pa upītes vidu. Lai gan kas nu te pa upīti, grāvis, kas gāvis. Malas noskūtas, pirms gadiem 60 rakts un bakstīts, kādas tur mežkopšanas akcijas rezultējumā. Grāvim pa sāniem pienāk klāt mazāki grāvīši. Mežs te tāds, ka ticamākais bijis te ne viens vien strauts un tērce, bet tie jau tādi sīkumi vien, kurš ta pamanīs, un nav taisni. Bet meži mitri un pēc susināšanas (kā man rādās, cik sanācis skatīt tejienes izcirtumos celmus) nekāds dižais koksnes pieaugums nav iegūts, bet tas tā sīkums. Lielais grāvis tālāk pagriežas pa labi un pēc metriem četrsimts ieplūst upītē urpelē, kas arī tikusi taisnota un rētota. Bebri dzīvojas pa visiem slapumiem, gandrīz vai grūti saprast kur šamie nav (rudenī bija pat līdz mājas dīķim atvilciens viens jaunietis) un kur ir retāk. Lielais grāvis rādās, ka šamiem galvenokārt kā tāda maģistrāle darbojas, bet mazākie, kas atiet uz sāniem un kamiem vēl nav notīrīti baltalkšņi, tie tādi barošanās celiņi, kur takas izgrauztas un galdiņi taisīti. Tikām saule lēnām slīd iekšā izcirtuma pretējās puses kokos un no upītes lēnām kāpj migla. Garām aizslīd vēl viens buļk. Pēc gabala izirst, peld gar grāvja malu, tur kāda ala izskatījās, ka šamiem būt, vai kāda tāda aktivitātes vieta. Šis arī piepeld pie vietas, kur jau viens otrs iepeldējis, savelkās un nirst. Un līdzīgi kā bumbiņa atlec. Tad samulsis ienirst pareizi. Laikam netrāpija alā... Nu gadās visādi. Virs galvas kādu gabalu pārlido meža strazds, nez vai vispār pamanīja, ka te kāds sēž. Mazliet augstāk slokas vakara krēslas aicinātas sāk vilkt pār izcirtumiem, kādas trīs. Ja sanāk saskrieties, sāk lamāties ar trekniem čiepstiem. Bet no citiem zvēriem baigs klusums. Nedzird nevienu stirnas rējienu, nekādu brīkšķus vai soļus apkārt. Daži peļi ņemās, bet tie jau tā, sīkie. Nezinu, kas mežam uznācis. Tumsa savelkās, upīte dāļā miglu, un pēc dienas karstuma naksnīgs vēsums nāk virsū. Jāiet, ka mājā būs.

lai arī pūš un brīžiem pūš brāzmas, vakars rādās gatavojas nomierināties. pie debesīm nav ne mākoņa, bet pie zemes lēnām pulcējas odi. vēroju, kas dzīvojās pa pļavu, klausos. augšā cīruļi, tālāk, kur mežs, dzirdu baložus un vālodzes, pļavas lakstos lukstu čakstītes, kārklu ķauķi, purva ķauķi, brūnspārnu ķauķi. bet griezes klusē. neviena pati vēl nav mēģinājusi ierunāties. runā gan, ka šogad griezēm galīgi neejot. ļauži, kas skaitījuši saka, ka vietās kur pērn bijušas pat 50, šogad knapi 14 var sakasīt. un ar' tā knapi... parpalas kā parasti tik patīkamas... aizkūļājos līdz ceļa līkuma, kur var kurgānu redzēt, apskatu, kas tālāk notiek, ka blakus pļavā nekas nenotiek. mazliet sakompaktēju mantas, ieslēdzu maģi un brienu iekšā garajās nātrēs un suņuburkšķos, un kamolzālē, un citās zālēs un zālītēs. augstas, labi, ka vēl nav rasa uzmetusies, tās vietā uzmetās odi. ik pa brīdim skaņoju no maģa, tad klausos un eju. griezes klusē. kautgan labi, tas nav, bet reizē ir arī labi, jo zāle teitan tik blīva un augsta, ka redzēt nekā nevar. metrus padsmit tālāk starp suņuburkšķu ziediem iznirst stirnas galva - buciņš ar maziem radziņiem. izskatās, ka tāds pats kā noietais gabals priekšā vēl ir jānoiet. tik pat biezs un vienmuļš suņburkšķārijs. kāpju sāņāk un pēc brīža jau pietuvojos ceļam, kad aiz muguras sāk bļaut briesmīgais dzīvnieks grieze. apskatos, kur viņa varētu būt, apskatos, ka sānis nav nekas labāks, un eju tālāk uz ceļu. graņķirovka zinies, sabraukāti te putekļi, toties pretī tipina lapsēns, tāds vidējs, pēc skata šitādam vēl pie vecākiem vaadzētu turēties, bet mazums, kas šim prātā. pienācis tuvāk un ieraudzījis mani, sabaidās un iemetās pļavā - pazūd. bet pļavai otrā pusē krūmos baigā galva skatās, milzīgs lops. piesēžu, uzstādos un vēl tabaks. ir ko pavērot šamo dzīvību, reti sanāk redzēt kā alnīt's tā savā nodabā apkož kārklus. kādas minūtes desmit šis darbojas, bet tuvāk pļavā nenāk, tad apguļas. nešķīsteņi kautkādi! odi un knišļi un rādās arī pa kādai miģelei te iejucis, aplīp ap seju rokām, lien zem drēbēm, pilnīgi riebj, nevar vairs palikt uz vietas, apmetu mantas un eju. tālāk arī griezi dzirdēju. tā ar ir, pat divas. pirmā pilnīgi bezcerīgā vietā, kur izmēģinos un secinu, ka tieši tā. ar otro mazliet labāk, tomēr šamējā pārāk tuvu pielien, burtiski zem kājām mēģina palīst, a kadrā neparko. slēpnis ar tāds, nu tāds, labi ka nepūš vējelis vairs. pagaidu, kamēr putnelis mazliet piekūst un atkāpjas, tad uz meža malu pēc dažiem krūmiem, zariem, tad atpakaļ un pie papīrnaža klāt. izmīdu un izšķinu placi, kurā cerams putnelis iekāps iekšā (dažos kvadrātmetros tak varētu trāpīt?), sačinus slēpni, bet tas ar pēdējais, brīdis, jo kukainīši ar pagalam neciešami paliek un tik daudz... iekšā būdā jau kautkā var darboties, pat samērā komfortabli, i ērti, i kukaiņi maz. pēc minūtiem desmit ieslēdzu maģi, atbild putnelis tepat nepārāk tālu, atild un izlec no zāles un pārlido gabalu tuvāk un iesānis. kā reiz biezākajā cerā. nopurpinu kautko par lidlaukiem un pilotiem. un gaisma arī tinās kārtīgā tempā prom. tā arī līdz 23jiem putnelis redzamākā vietā neizvilkās. nakts samērā silta, bet rīts jauks un patīkams.