ņi · hi, · ņi · ha..

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
lai arī pūš un brīžiem pūš brāzmas, vakars rādās gatavojas nomierināties. pie debesīm nav ne mākoņa, bet pie zemes lēnām pulcējas odi. vēroju, kas dzīvojās pa pļavu, klausos. augšā cīruļi, tālāk, kur mežs, dzirdu baložus un vālodzes, pļavas lakstos lukstu čakstītes, kārklu ķauķi, purva ķauķi, brūnspārnu ķauķi. bet griezes klusē. neviena pati vēl nav mēģinājusi ierunāties. runā gan, ka šogad griezēm galīgi neejot. ļauži, kas skaitījuši saka, ka vietās kur pērn bijušas pat 50, šogad knapi 14 var sakasīt. un ar' tā knapi... parpalas kā parasti tik patīkamas... aizkūļājos līdz ceļa līkuma, kur var kurgānu redzēt, apskatu, kas tālāk notiek, ka blakus pļavā nekas nenotiek. mazliet sakompaktēju mantas, ieslēdzu maģi un brienu iekšā garajās nātrēs un suņuburkšķos, un kamolzālē, un citās zālēs un zālītēs. augstas, labi, ka vēl nav rasa uzmetusies, tās vietā uzmetās odi. ik pa brīdim skaņoju no maģa, tad klausos un eju. griezes klusē. kautgan labi, tas nav, bet reizē ir arī labi, jo zāle teitan tik blīva un augsta, ka redzēt nekā nevar. metrus padsmit tālāk starp suņuburkšķu ziediem iznirst stirnas galva - buciņš ar maziem radziņiem. izskatās, ka tāds pats kā noietais gabals priekšā vēl ir jānoiet. tik pat biezs un vienmuļš suņburkšķārijs. kāpju sāņāk un pēc brīža jau pietuvojos ceļam, kad aiz muguras sāk bļaut briesmīgais dzīvnieks grieze. apskatos, kur viņa varētu būt, apskatos, ka sānis nav nekas labāks, un eju tālāk uz ceļu. graņķirovka zinies, sabraukāti te putekļi, toties pretī tipina lapsēns, tāds vidējs, pēc skata šitādam vēl pie vecākiem vaadzētu turēties, bet mazums, kas šim prātā. pienācis tuvāk un ieraudzījis mani, sabaidās un iemetās pļavā - pazūd. bet pļavai otrā pusē krūmos baigā galva skatās, milzīgs lops. piesēžu, uzstādos un vēl tabaks. ir ko pavērot šamo dzīvību, reti sanāk redzēt kā alnīt's tā savā nodabā apkož kārklus. kādas minūtes desmit šis darbojas, bet tuvāk pļavā nenāk, tad apguļas. nešķīsteņi kautkādi! odi un knišļi un rādās arī pa kādai miģelei te iejucis, aplīp ap seju rokām, lien zem drēbēm, pilnīgi riebj, nevar vairs palikt uz vietas, apmetu mantas un eju. tālāk arī griezi dzirdēju. tā ar ir, pat divas. pirmā pilnīgi bezcerīgā vietā, kur izmēģinos un secinu, ka tieši tā. ar otro mazliet labāk, tomēr šamējā pārāk tuvu pielien, burtiski zem kājām mēģina palīst, a kadrā neparko. slēpnis ar tāds, nu tāds, labi ka nepūš vējelis vairs. pagaidu, kamēr putnelis mazliet piekūst un atkāpjas, tad uz meža malu pēc dažiem krūmiem, zariem, tad atpakaļ un pie papīrnaža klāt. izmīdu un izšķinu placi, kurā cerams putnelis iekāps iekšā (dažos kvadrātmetros tak varētu trāpīt?), sačinus slēpni, bet tas ar pēdējais, brīdis, jo kukainīši ar pagalam neciešami paliek un tik daudz... iekšā būdā jau kautkā var darboties, pat samērā komfortabli, i ērti, i kukaiņi maz. pēc minūtiem desmit ieslēdzu maģi, atbild putnelis tepat nepārāk tālu, atild un izlec no zāles un pārlido gabalu tuvāk un iesānis. kā reiz biezākajā cerā. nopurpinu kautko par lidlaukiem un pilotiem. un gaisma arī tinās kārtīgā tempā prom. tā arī līdz 23jiem putnelis redzamākā vietā neizvilkās. nakts samērā silta, bet rīts jauks un patīkams.
Tags:
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry