ņi · hi, · ņi · ha..

Pamodos brīdī, kad mēģināju nosist telefona zvanu. Nosist, nevis izslēgt. Modinātājs nav zvanījis pārāk ilgi, ir tikai dažas minūtes pāri pieciem. Istaba drēgnuma pilna, laikam vēlāk vajadzēs iekurt krāsni. Aiz loga knapi sāk rādīties gaismiņa. Jāceļas, citādi nokavēšu, lai kas arī tur nebūtu. Pēdējās reizēs, cik tur sēdēts, gaismā neka nav izlīdis, diez vai arī šodien, kas rādīsies, bet tas kadrs tā sadomāts un apdomāts un gaismiņas, ēniņas, fonā kaltušas eglītes... Nu, nevaru atteikties no tās vietas. Ja vēl tie bobri tur līstu pietiekošā gaismā (nu, es jau negribu daudz... 1/30 sek, f 2,8, ja paveicas bik vairāk, iso 400-800 robežās), bet nē - mellā naktī un ne minūti ātrāk! Brokastu kofijs (lai neteiktu proteīnu dzēriens, kur kafija mijās ar cukura kalnu un piena pulveri) un jāskrien. Tīkls, šoreiz arī statīvs un eju. Lejāk trako meža strazdi, vai vietējie vai nakti lidojušie migranti, ej nu sazin, bet visi viņi sačekstinās un ārdās pa krūmiem... Griežos nost no ceļa un pa līkumotu taciņu iebrienu mežā. Slapjš ir, bet nav pārlieku. Taka tīri labi samanāma, arī koki un debess. Tajā malā, kas paliek aiz muguras tik dīvainas strīpas savilkušās, bet sārtums nāk un laikam arī pārējais pasākums drīz būs. Izlienu cauri alkšņiem, pāri dažiem nogāztajiem, un esmu uz līkuma. Nekādas pēdas jaunas nemana, bet vecās lielais lietus, kas pirms dienas bij, visu aizskalojis. Paklājs tā lai mugura pret koku, štativ un kāmerā, uzmetu vēl tīklu... Lakats, snus, cimdi... Un var skatīt, kas te labs notiekās...
Sāksim ar to, ka vispirms te nekas nenotiekās. Pirms divām nedēļam (nu, mazliet vairāk) atnāca ļaudis iks un nojauca trīs dambīšus, kas uzturēja visu sistēmu. Par laimi nojauca visnotaļ diletantiski un neko ļaunu pašiem bebriem nedarīja. Bet kā rādās dažas dienas vēlāk kautkad piekāpuši mednieki un kādus pāris bebrus piežmieguši (no iepriekš manītajiem, vismaz sešiem, knapi trīs vairs redzēti). Tā nu bebri dziedējuši rētas un tumsā dambjus. Nu jau kādu nedēļu, kā dambji atgriezušies normālā darbspējīgā paskatā un pa viņie droši staigā (naktīs) lopi, bet dienās ziugārnis un vāveres, ciršļi, strupastes, bet uz dažiem kokiem medī ziudzenīts. Tikmēr rīta krēslā sēžot tik tiešām nekas nenotiek. Nu lab, mostās sarkanrīkles un visādi sīkputni, meža strazdi sen jau šķiet ir sajkuši, nu, vispār putni ālējās. Jo drīz ausīs saule! Ar skatu skenēju tālo galu, cerībā, ka kāda dzīvība grāvelī parādīsies, kad kautkur labā pusē atskan spēcīgs zara krakšķis. Tāds formāli liels lops. Ausos, jā, it kā pat turpina soļot. Laikam pārgāja pāri izcirtumama. Bet es te sēžu, pilnīgi bez kāda skata uz to pusi, jo priekšā niedres un pāris eglītes (jo jāslējās taču no bebriem, kas var piepeldēt no labās puses, jo turpat viņiem arī kādas no alām. Atskan apjomīgs plunkšķis, izklausās ar visām četrām, pat teiktu, ka izklausās pēc aļņa. Tas tāds neredzamais zvērs, par kuru lielākoties klīst tikai leģendas... Nu lai jau, pāris nīgras domas un turpinu sēdēt. Kautkā no tās grozīšanās lakats noslīdējis un labo aci, cenšos sabīdīt atpakaļ un priekšā nosēžas ziudzenīts. Un pat neiepīkstējās lidojot. Nu, neko, sēžu, nekustos un iešķībi ar vienu aci vēroju košo radību. Putnelis pat neskatās uz mani, pēta kautko lejāk ūdenī. Lai gan, cik vakar tur skatījos, saskatīt tur varētu vienīgi duļķes mazliet mazāk tumšā ūdenī. Šķiet, arī putnelis nonāk pie šīs domas un aiztinās tālāk. Mazliet notirpa roka, laikrādis ap 7:22, gaisma jau kruta, bet no bebriem ne vēsts. Šoreiz no kreisās puses atskan kārtīgi soļi, un daudzi. Un pavadošās skaņas noteikti nāk no mežcūkiem. Jēj, sēžu un priecājos, vairāk nenākšu uz šito vietu sēdēt. Nīgruma kalngals iestājas brīdī, kad arī labā pusē atskan soļi un atkal plunkšķis, laikam arī aļņveidīgais aizgāja atpakaļ no kurienes nācis. Tā sēžu līdz pus deviņiem, tad parādaš sarkanrīklīte, kas pa pretējās puses eglītēm lēkā un darās. Vēroju caur stiklu, izskatās, koša, varētu būt, ka nomainīts tērps, kaut gan nezinu kad un kā jamām tas notikties. Deviņos mežā iestājas normālais dienas ritms, visi kautkur paklīduši, darās savā nodabā, skaļāk uzvedās vien zīlīšu un citu mazputnu grupas, kas tomēr nav pārāk bieži un cenšas turēties kopā.
Bet rezultātā šodien no zvēriem pat nevienu neredzēju. Nez, varbūt vakarā kautkas.

rīts sākās pirms sešiem, samiegojies aizklunkurēju līdz virtuvei, čaiņiks vārās, kautkāda paika no vakardienas vēl atstāta brokastu nodomam, aizklunkurēju apakaļ uz istabu, iedarbinu rādiogalvas, samočkāju somiņu, uzvelku atlikušos apģērba gabalus, sasienu bikšu galus. aukstas brokastis piestāv aukstiem rītiem, svīst gaisma, apriju vēl pāris vīnogas un uz lieveņa vēroju miglaino rītausmu. kad kafeja izsūkta, var doties. pļava ir slapja. mežs arī, visi tiecās atdot savas ūdens lāses man. uzmanīgi līkumoju caur kritušajiem kokiem, garām bebru mājiņai, līdz grāvja līkumam, iesēžos. man tīk auksti rīti, arī tāpēc, ka ir sevišķi maz odu. bet kādi jau tomēr ir, no vienas vai otras puses, pa kādam parādās ausu apvidū. sabīdu lakatu vairāk uz ausīm, bet dilemma - gribās arī ko dzirdēt. un šorīt ir ko dzirdēt. mežs skan. sīļi protams pieķērc pasauli, bet visādi mazie šiverējās un čivinās. kautkur tālāk iekšā mežā dzirdams stirns rejam, kautkur aiz muguras kādi tramīgi soļi (ir taču jābaidās, pat ja nevar redzēt no kā). ūdens tomēr šorīt kluss, bebru uzpludinājums vēl nav atguvies no noplūdes (paldies vietējiem ļaudīm) un bebri vēl viņu nav lāgā saremontējuši, bet iestrādnes jau ir. pārlido ziugārnis, njā šorīt viņš še nesēdīsies, spītīgi lidos uz tālāku vietu... nu lai. klausos, kas apkārt notiek, sava veida pārdomas un spēles, ik pa laikam ieskatos pulkstenī (gandrīz vai reizi desmit minūtēs) un ik pa laikam nerakstu blociņā. tā krasta pusē notiek kāda vāverkustība, zvērs nolaižās no koka un pazūd garajā zālē, atslābinos, paskatos vai viss iet un skatos, kur šams parādīsies (jo zināma zvēram taka, bet ne vienmēr jāiet pa to pašu). dažus metrus tālāk parādās nokaltušās grāvmalas eglēs, par kautko runājas, tad lejup un atpakaļ zālē. pēc mirkļa parādās eglītē pie dambīša. skatos un nekustos. zvērišs skatās un klausās, tad nokrīt lejup un sparīgiem lēcieniem dodas uz dambīša. sakustinu aparātu, autofokuss un zvērs sastingst, asums un kadrs un otrais kadrs brīdī kad zvērs lido. uzskrēja apakaļ eglītē (apmēram metru virs zemes) un ļoti dusmīgi pāris lamušmakšķus nomet. bet neredz mani, tad izdomājusi, ka pa zariem drošāk, pārlec pie ozola un tiek pāri grāvītim pa augšu. 7:52, diez vai kāds te vēl parādīsies. pēc minūtēm padsmit pretējā krastā lido mazs un pelēks kunkulis. un pazūd. laikam cirslis, pirms dienas vai divām vēroju jau šo radību, tikai pēc kādas n-tās reizes sapratu, kas tas bija, bet kājas vienalga nevar ieraudzīt - miglā tītas. kunkulis kā jau kunkulis. deviņos pacietība galīgi zudusi un lienu ārā. zāles gan joprojām galēji slapjas. mājā tēja un maizes šķēle, tad izdomāju tomēr ņemt līdzi pīcku un virziens upe. jāiet tālāk kā līdz grāvim, bet pa ceļam vēl briedīšu pēdas samanu. priecīgi, priecīgi, ka šādi lopi te uzklīduši... garām vienām mājām, garām otrām, dubļainās peļķu malās savus rakstus atstājis āpsis, mazliet tālāk arī lapsa, citā peļķē abi, tad vēl stirna. trešās mājas. tad meža puduris un jāgriežas pāri ganībām, cauri izcirtumam un iekšā diezgan vecā mežā. zemsedze te kā labai gāršai, koki gan tā jokaini visādi te saauguši. toties cūkām viss vienalga un rādās vieta tīkama, gana daudz kas sapēdots un piestaigāts. ieraugu upi, ir arī diezgan ūdens, nez varbūt kāds zivjainais parādījies būs. pamētājos, paeju uz leju un pamētājos. un atrodu cūkāriju! jamie lopi izbradājuši abus krastus un noberzējuši dažus kokus un vēl dubļu vannas... kārtīgs salons. un atkal eju augšup pa straumi, lēnām un uzmanīgi bradāju pa krastiem vai seklākās vietās pa ūdeni, zivjainie nav, kaut vietas izskatās vairāk kā skaistas. līkums aiz līkuma, un sagāzumi, un lieli akmeņi un ūdra mēsli, un gliemeņu čaulas un reti gliemežvāki, uz akmeņiem ūdenssūnas un pa kādai sārtaļģu kolonijai. un atkal līkums, un kāda smuka vieta. pāris iemetieni un sastingstu. ī, ūdrs, un ko es te daru. zvērīgais mani sen jau pamanījis, bet tā kā vieta ļoti sekla, tad, kur ienirt, īsti nav. tad nu lavās tāds pusiegremdējies. laikam cieši piekaltais skatiens šo sanervozēja un mirklī, kad ņēmu ārā kameru, zvērs lieliem lēcieniem metās manā virzienā. metri pieci, četri, tads trīs, kamera jau ārā, vāciņš norauts, un šis maina trajektoriju un blakus man, iekšā lielas izgāztas egles sakņu mudžeklī. gr, lādējos par neveiklību, un piesēžu upes krastā, jamējs apakšā kautko arī cierē. mazliet redzamākā vietā un autofokuss gļuko, eh. atslēdzu, bet šis jau apakaļ iekšā, nu labi, pasēdēšu un pavērošu. pēc knapi minūtes zvērs saņēmās un metās ārā, kadrs, kadrs un vēl viens, tad pāris metrus tālāk, lēciens uz krasta pusi, pa stāvkrastu augšup un aiz egles, pa upi ātriem soļiem metos uz leju, priekšā sagāzums, bet pirms tā ūdrainais šļūc(!) pa krastu lejup, kadrs, un iekšā kokos. tur nav variantu. uzrāpjos krastā un paeju metrus daždesmit lejāk un zem krūma upes krastā nosēžos. minūtes padsmit nosēžu, bet nav. kautkā sajūtos līdzīgs ūdra raksturam un liekos mierā, lai jau paliek. eju apakaļ pie egle. dažus metrus no tās, piefiksēju kustību, kautkāds plušķains kažoka gabals tur manāms un, ieskatoties, arī acis. jenotsuns. kruta dieniņa! peeju tuvāk un caur zariem mēģinu atrast kādu skatu, kur šamo var apskatīt. kautkas jau ir, bet nekas lāgā nav. laikam pa tuvu piegāju, jo zvērs sāk ņerkstēt (kādi metri trīs), tad nošļūc mazliet zemāk, paliecos uz upes pusi, šams lūr aizslēpies aiz stumbra, noņerkstās ļoti īgni, un acīm redzami neapmierināts ieplunkšķ upē. tēlo līķi. arī iekāpju upē. zvērs izskatās ļoti autentiski, ap viņu pat riņķo mušas (laikam pastāvīgās pavadones), tikai deguns virs ūdensvirsas un nelieli elpas vilnīši. acis aizmiegtas cieši un izskatās viegli iepuvušas, vispār arī smird pēc maitas. un straumītē lēnām griežas. vēroju piebrienu cik nu tuvāk var (tur padziļš tomēr), paskatu kādu labāku koka gabalu un ieplunkšķinu šim blakus. absolūta vienaldzība. tik deguns viegli ceļo virs vilnīšiem. mjā, autentiski. lai, ņeķēpāšos te ilgi, savācu izklīdušās pekeles un jābrien tālāk. pēc dažiem līkumiem pamodinu uz zara snauduļojošu ziudzenīti, kas pīkstēdams aiziet augšup pa straumi, bet nu arī sākās baigie sagāzumi un bebri arī savus zobus un ķepas pielikuši apkārtnei. mazliet tālāk pusaizskalos tilts (jebšu aizskalots ir ceļš, pa kuru varēja tikt uz tilta) un tad sākās īsts čūkslis, salieku pīcku, jo jaušas, ka šitā nebūs viegla iešana. un nākošo stundu vai divas vadu vietā (kas varētu būt tikai ap puskilometru gara), kur lielākoties zemi caurauž bebru alas, bet virspusi dāsni noklājuši apiņi un atvases un jauni alkšņi, bet tajos paslēptas guļ lielās nograuztās apses un oši, un pārējie. šitejienē laikam kādus gadus sešus vismaz bebri darbojās, upi redzu tikai vietām, un lielākoties no skatu punkta redzami vismaz divi bebru dambji (katru reizi citi). lēnām virzos uz priekšu, līdz beidzot līkums un grāvis forsējamais, tagad nav īsti vēlme jamo brist, tamdēļ ejos uz meža malas pusi, mežs gan joprojām saglabā līdzīgu pamežu, bet attālinoties metrus daždesmit no upes, sākās arī lielāki koki, kādas simtgadīgas apses, pa kādam ozolam. tieku līdz mežmalai, nu tač, atkal grāvis. šito gan forsēju un tieku iekšā augsto lakstaugu audzē, kurā dominē dadži un lēdzerkstes un visi citi, kam nav bijis slinkums un ir bijis iekšā tikt līdz gaismai, vēl klātu zāģētie krūmi gan čupās gan vienkārši sagāzti. čortojos un kārpos cauri, redzēt nekā nevar un laksti te trīsmetrīgie... tieku apakaļ līdz grāvim, ka nav, ta nav, lauzīšos labāk pa mežu. tad vēl metri divsimts un tieku līdz laukmalai, pļauta un siens saruļļots. aizslāju līdz vienam rullim un ēnā piemetos atelsties un izbērt sēklas un gliemežus, un zarus, un lapas, un ko nu tur vēl no zābakiem. zeķes slapas un savākušas visus labumus un sēklas. pāris minūtes un jāiet tālāk.
līdz mājai tiku pēc kādas pusotras stundas, nebij vairs daudz palicis.
( vot už )

iesalkājā karsti, vējš ar nez kur pazudis, pirmā mašīna aizbrauc garām, pēc dažām minūtēm otrā paņem. kravas pārvadājumi "medņi", aļa sarkans mikriņš, kas pārvadā mēbeles. aizvizinos līdz limbažiem, pie krusta kāpju ārā un iekāpju veikalā pēc kolas. tad uz strautu ielu, garām autenei, garām ozolam, garām parkā čurājošam jaunietim, garām onkulim ar ķieģeli, garām divām tantēm, kas apspriež sēnes, garām zīmei limbaži, līdz redzētai ābelei. stāvu un vicinos, bet nepaiet ne minūtes piepadsmit kā mašīns nostopēts. aizvedīs līdz Ausmai. nu, lai! man jau der. mašīnai gan šķiet, ka darētu kāds, kas paskatās zem viņas... ausmās kāpju ārā un pie pieturas tirinos tīri garu brīdi, aizbrauc autobuss, aizbrauc golfs, audi un vēl divas mašīnas. pretējā pusē pulcējās ļauži, uz limbažiem vai to pusi rādās sataisījušies. piestāj mašīns. o, līdz vidrižiem aizraus, gan jau noderēs. lai, iepriekšējā mašīna salūzīs, bet šitais, kaut gabalos sajuks, vēl turpinās braukt, tikai uz grīdas neko nevajag likt, apakšā caurums, pagāšnedēļ pazaudējis plaķenes, bet laikam ziemā redzējis deviņas aļņu mātes. onka sirsnīgs, bijis arī mežstrādnieks, bet tagad uz gāršmuižu dodās. aizbrauc aiz vidrižiem, aiz lēdurgas pagrieziena, vēl aiz kapiem, turpat līdz padomei. a, ja nu te labāk stopējās. parādījās vējainais un, ēnā stāvot, tīri vai vēsi paliek. aiz brauc garām šķīvjotājs. mašīņi vairāk kā lido garām nekā skatās, kas ceļa malās. viena sarkana sabremzējās un piestāj, pieskrienu, un attaisot durvis, pirmais ko sadzirdu - Tev paveicās! tā arī ir, runāts šis un tas, un vēl sazin kas, bet aizvizināts tieku teju līdz mājas durvīm.

rīts sākās ar smaidošu trolejbusa vadītāju, kas informēja, ka nu jau biļetīte maksājot 60 sant, kā rezultātā nācās atkrāmēt somu, lai sameklētu maku un atlikušos 10.. tālāk smaga soma līdz pustukšam mazirbes busim. slokā sabira pilns ar sēņotājiem, kas saspiedās un sakāpa viens otram uz galvām, bet nu neko. lēnā garā bira ārā gar ceļa malām un tipināja iekšā piejūras mežos. izkāpām bērzciemā, jaunskungam pilna soma ar konserviem, un tad vēl kāti un kas tik ne. man ar lielā somiņa. un karčas un taša ar sandaļiem. kamēr līdz bāzei aiziet gandrīz pusstunda. ezerā vējš. ornitologi nav, vispār pie bāzes neviens izņemot trušus nav. trušiem nobērtas auzas, sak' lai lopi barojās! a tādi tramīgi palikuši, kautgan neatceros, ka pēdējos gados kādu kāds būtu noķēris! vēlās brokastis, tad laivas aplūkotas un nolūkotajā iesēsts un apskatīts riņķī un apkārt. var braukt.
ezerā tiešām vējš, vairāk par vējgurū sacītajiem 12, vismaz kādi piepadsmit, bet brāzmas varētu būt pat vēl vairāk. bet pa vējam jau labi iet... izbraukāju cerus un līčus aizvēju meklējot, makškerēšana nekāda, tikai airēšana. un baltie gārņi un kormorāni (baklažāni), tālāk govslopi krastā ganās (kurus vēlāk iepūš mežā), tuvāk tikai niedres. zem kājām laiva, zem laivas hāres.
laikam ritot lavās klāt neliels besis (jo braukts taču zivis baidīt) un uz plaukstām spilventiņi (airu laivas blakne). kādā brīdī pieķerās mazasarīts. un tika ietirināts apakaļ lielajā ezera asarā. badakāsis! āķis lielāks nekā pati zivs.
lēnām organisms izdedzinājis ogļhidrātu rezervītes un saka, ka gribās rīt. ot jābraukājas uz bāzes pusi apakaļ, bet kautkā baigi negribās. vējš laikam jau tāds, kā saka - bedovijs! neko jāirās vien ir. distance maza, kāds kilometrs, puse pa niedrām un ceriem, puse pa atklātu ūdeni tieši vējā. pa niedrēm vēl tā, bet taisnais gabals tiek muļļāts krietni ilgi...
bāzē atbraucis egīls un divi vīreļi ar motoru, kamo šamie montē pie laivas. paēdam pusdienas, bet vējš vēl liels. palasu. paguļu. parakstu. atslēdzos. un pamostos. sak rimstās. ta jau būs jābrauc iekšā!
pāri klajumam, uz grebi. airi, airi, airi, lāpsto ūdens virsmu, lāpsto vēju, lāpsto viļņus. savāds dzens sāk iesēsties iekš ribām...
iekšā vienā klajumā iekšā citā. sāk zvanīties te visādi un mļin, Pilāts vel zivi, un mļin, vēlk vēlvienu. a man neķerās. izbraukāšanās jau uz urrā un uz pievakari vējš norima pavisam. no grebja iekšienes skan kautkādi dzērvju tūkstoši, gan jau arī kamārcē vācās bari kopā, būs jāpiestaigā ciemos i tur, i tur un vēl šur tur...
pie tumsas sākuma, tiek sākts arī apakaļceļš, un miegainais sāk ķepināt acis (un ķepina joprojām), pa ceļa satiekam vides inspektorus pirmo reizi daudzo gadu laikā kas vadīti kā nebūt vazājoties gar ūdeņiem un vispār! aprunājamies un tādā garā, un tad arī bāze klāt, vēl pa tumšām niedrām sameklēta ostas vieta (knapi) un tad speķis un maize un tagad tūlīt ies atlūzt!