ņi · hi, · ņi · ha..

Odi, odi, odi... Palasīju ziņas, izrādās šausmas...
Skuju! Odi ir tīrās bērnu spēles, bet šausmas sāk tikai šķilties.
Šovakaru nosēdēju slapas pļavas (laikam izbijis zāļu purs) malā, nu jā, un baroju odus, kas tur odu mākons apkārt tirinās, it kā jau pāris kārtas un cauri var izkost tikai kautkādās tizlākās locījumvietās (piemēram, ceļos, kas gan arī netīkami), vai galvā, vai lien acēs. Bet jamiem pa vidam sīkie arī sākuši rādīties. Pirms divām dienām vēl nebija. Ļer, jamie mūdži lien zem drēbēm, lien acēs, ausēs, un ui kā kož! Rokas, kakls, mugura, tagad ar sīkiem sarkaniem pleķīšiem. Uf, odiem vismaz košanas stratēģija puslīdz ciešama. Tur dūrēj un sūcēj snuķītis, bet šitie mazie mūdži (jeb knišļi, tā dēvētie), viņi, zinies, ņem un iegrauž robu ārā līdz virsējiem kapilāriem, siekalās protams antikoagulanti, bet tiem nez kāpēc klāt arī kāda indīte un baktērijas savas. Ņer, nīgrums nāk, domājos par braukšanu uz Lubāna klāniem vai Rūjas palieni... Tur jamie mūdži cīši daudz. Gan jau tūlīt vēl miģeles pilnai laimei arī saradīsies! (vismaz ar tām prieks, ka neesu saistīts ar viņu vairošanās ciklu vairāk kā tik paikas avots. Bet zirgiem un govīm, uf, kā patīk šie radījumi, vieni, šķiet, mitinājās kuņģī, citi jēlumos. Prieks skatīt šamās dzīvības. Ak jā, vēl jau būs arī dundunduri drīz :)