".. neskatoties uz dažādajām balsīm, visa dzīvā radība, visas būtnes, arī koki sarunājas savā starpā vienā - pirmtēlu, nojautu, sapņu, sirds un bilžu - valodā. Vienīgais, kas šo valodu vairs nespēj ne saprast, ne tajā runāt, ir cilvēks, un tas ir ļoti bēdīgi. Tas esot tāpēc, ka cilvēks vairs nesapņo un negrib dzīvot visā plašajā īstenībā, bet iešaurina to savos melos, likumos, interesēs, nedomājot ne par ko vairāk un visu dalot sev labajos un sliktajos, sev vajadzīgajos un lielajos. Cilvēks vairs nezina, kas ir viena lielā patiesība. Cilvēks vairs nespēj ieraudzīt dabas skaistumu, nezina, kas patiešām ir svarīgs, un tāpēc visu izposta. Tas esot bēdu, nelaimju un nenovēršamas bojāejas ceļš.
Ralfs Kokins "Kurzemes vilkaču nostāsti"
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}