⚙ - Atmiņas par sendienām I

Nedaudz pabrowzējot pa Cibu, nonācu pie secinājuma, ka daudzi te stāsta dažādus interesantus stāstus no savas un citu dzīves. Tad nu beidzot ir pienācis laiks arī man, ko izvilkt no saviem atmiņu apcirkņiem.

Tad izstāstīšu par savu pirmo auto - Mercedes Benz 200D.

Tas notika tālajā 20.gs. 1998.gadā, kad es beidzot tiku pie tiesībām (precīzāk 11.05.1998.). Biju nokārtojis diezgan veiksmīgi gan teorētisko, gan praktisko eksāmenu (tajā laikā braukšana bija dikti vienkārša - pabraucu apmēram 5 minūtes, pie tam jau atpakaļceļā uz CSDD Bauskas ielā, pa maršrutu, kurā vispār nekā sarežģīta nav ;)). Bet tas ir cits stāsts - gan jau kādreiz izstāstīšu arī to.

Tad nu lūk - biju ieguvis autovadītāja apliecību, tagad atlika tikai tikt pie auto. 2 dienas pacietos bez autiņa, taču tas kaut kā mani neiedvesmoja. Nedaudz uzkomunicējot ar biedru ansens norunājām, ka iegādāšos viņa Mercedes Benz 200D (1979.gada ražojums) kopā ar pusstonnu dīzeļdegvielas par 250LVL, pie tam vēl uz nomaksu :) Uz pirmo sitienu izskatījās gana izdevīgs darījums, jo par degvielas uzpildīšanu droši varēju aizmirst vismaz uz pusgadu. Tā kā šo auto biju jau redzējis iepriekš, tad zināju uz ko parakstos. Tad nu tagad neliels ieskats par to, kā tad izskatījās šī maģiskā mašīna - kura, starp citu, vēl aizvien man prātā ir palikusi kā mīļākā (varbūt drīzāk tuvākā) no visām, ar kurām esmu braucis (diemžēl nezināmu iemeslu dēļ man nav saglabājusies neviena fotogrāfija ar šo maģisko auto :((( ).

Īss auto apraksts - iedomājieties sarusējušu mašīnu. Iedomājāties? Tas labi! Tagad pieliec vēl vismaz tikpat daudz rūsas klāt un iegūsiet aptuveno auto krāsu (krāsa, starp citu, pēc tehniskās pases bija "ķiršu", kas diezgan maz kontrastēja ar virspusē esošo rūsu - līdz ar to pa gabalu tas viss izskatījās pat tīri tā neko :)). Nākošais punkts aprakstā ir dažās spilgtākās auto detaļas :)) Pirmkārt, tam iztrūka labā priekšējā lampa - tā bija nejauši kaut kur sasitusies, taču problēma tika atrisināta ieskrūvējot tur gabarītlampiņu un pieliekot priekšā organiskā stikla gabalu, šķirbas nosīlojot ar caurspīdīgo līmlenti, kas spēlēja diezgan svarīgu lomu auto remontā, bet par to lasiet nedaudz vēlāk :) Otrkārt, aizmugurē sēdošie varēja vērot ceļu sev zem kājām, jo tur, kur normāli ir jāliek kājas bija ... jā pareizi, caurumi :) It sevišķi bīstami tiek aizmugurējiem kļuva tad, kad bija jāforsē peļķes lielā ātrumā, jo viss ūdens centās pa tiem iekļūt salonā un attiecīgi arī uz sēdošo drēbēm un sejas :)) Treškārt, vadītāja sēdēklis pa pusei bija izlūzis laukā - tipa kreisajā malā cauri grīdai - bet tas bija tieši labi, jo nevienā citā vecajā Mersī es neesmu sēdējis tik ērti, kā savējā :)) Ceturtkārt, priekšējais logs bija maigi ieplaisājis, kā arī saskrāpēts ar dvorņiku, tā, ka sēžot pie stūres bija jāskatās vai nu pa loga apakšējo kreiso stūri vai arī pastiepjoties un skatoties aptuveni tur, kur ir spogulis. Piektkārt, no stūres gumijotā apvalka bija palikušas tikai atmiņas - diezgan liela tās daļa bija vienkārši stīpiņa aptīta ar zilo izoleni (līdzīgi bija ar ātrumpārslēgu) :) Seškārt, aizmugurē amortizatoru nebija vispār - līdz ar to braucot pa nedaudz pampakainu ceļu varēja panākt sajūtu kā amerikāņu kalniņos ;)) Tieši tāpēc, jau iepriekš brīdināju tos pasažierus, kas vēlējās sēdēt aizmugurē, jo ja tiem bija jūras slimība, tad ar mani tiem nebija ieteicams braukt. Savā ziņā to varēja kvalificēt kā low-rider :)) Septiņkārt, pielaist autiņu varēja vasarā ar 2.reizi, jo motoram kompresija bija tuvu beigām :) Kā stāstīja ansens, ziemā to piedzīvināt bija praktiski neiespējami :) Bet, ņemot vērā apstākļus, man tā arī nesanāca ar to auto pabraukt ziemā. Vēl - saistībā ar pusnokauto motoru komplektā nāca pamatīgs dūmu aizsegs, kad uzbēra ogli ;) Savā ziņā, varēju sacensties ar vecajiem Ikarusiem dūmu un smakas ziņā :))) Astotkārt, ar to nevarēja ilgi braukt ātrāk par 110 km/h, jo katastrofāli sāka karst motors, taču tas bija sīkums, jo es taču regulāri ievēroju sākumā noteikto limitu jauniesācējiem šoferiem - 70 km/h :)) Visbeidzot, devītkārt, šim auto kāds no iepriekšējiem saimniekiem bija ielicis lūku - tipa lēto kooperatīvu laiku - kura, tiklīdz ārā parādījās slapjums sāka tecēt, pa visām malām - tiesa lielākoties uz blakussēdētāja sēdekļa :))) Tāds aptuveni arī izskatījās mans mīļais pirmais auto :) Protams, tur vēl varētu uzskaitīt daudz un dažādas nianses, kas tam auto bija un nebija ... bet man vienkārši nogurs rokas. Vienu gan aizmirsu pateikt - TEHNISKĀS APSKATES tam auto nebija :) Tā iemesla pēc esmu samaksājis mentiem savu daļu naudiņu, kā arī praktiski pirmos 3 mēnešus pavadīju ar pagaidu tiesībām, jo īstās visu laiku atradās pie policistiem, kuri gaidīja, kad es kārtējo reizi nākšu maksāt par tehniskās apskates neesamību - taču es jau ar nebiju zemē metams - to darīju parasti termiņa (kas bija 30 dienas) beigās - līdz ar to jau laicīgi varēju paredzēt savā budžetā katru mēnesi 5Ls par tehnisko, ko samaksāt policistiem :)

Kilometrus ar šo auto es nobraucu diezgan daudz. Runājot par remontiem varu pateikt tikai vienu - manā bagažniekā atradās āmurs, plaķenes, atslēga uz 10 un 3M Scotch™. Ja kas salūza un to nevarēja salabot ar iepriekšminēto lietu + manu roku palīdzību, tad tas netika remontēts vispār :)) Lielākoties es iztiku tikai ar skoču :) Vienīgais, kur nācās izmantot silikona tepi, bija lūkas aizlīmēšana - citādi trakākā lietū bija vienkārši krimināli sēdēt tādā slapjā mašīnā :) Taču, par ko es nevarēju sūdzēties, bija ventilācija - tā vienmēr bija laba. Ja tu brauci vasarā šortos un pavēri logu nelielā šķirbiņā - parādījās tāds caurvējš, ka tik turies :) Aš, auksti palika :)) Bija arī mīnusi - piemēram, ļoti jau nu derēja stūres pastiprinātājs... citādi to gandrīz divtonnīgo govi lēnām braucot bija pagrūti izgrozīt :)

Kā plusu šai mašīnai es varu minēt tādu lietu, ka pateicoties tai es iemācījos braukt un tagad man nav problēmas iesēsties da-jebkādā mašīnā un braukt. Bez tam, piemēram, apdzenot ar tādu autiņu kādu citu - pie tam vēl limitētā laikā - bija vesela māksla. Arī to es apguvu! Pateicoties tam, tagad vismaz daudz labāk un brīvāk jūtos braucot raļļus, kā arī braucot vienkārši pa ceļu :)

Visi mani prieki ar šo auto beidzās aptuveni pēc kādiem 2 mēnešiem, kad sesijas laikā aizbraucu uz FMF kojām, lai pamācītos nedaudz eksāmeniem. 2 nedēļas pirms tam autiņam bija parādījusies dīvaina vibrācija, kas sākumā bija lielāka, pēcāk lēnām samazinājās. Tā nu es stāvu Zeļļu ielas stāvlaukumā, domāju - paskatīšos, kas jauns zem kapota noticis (izziņai - kapotu bieži vaļā nevēru, jo to atvērt bija salīdzinoši problemātiski un bez plaķenēm to izdarīt praktiski bija neiespējami) :)) Attaisu vaļā, skatos plastmasas difuzors (tā plastmasas detaļa, kas ir ap ventilatora lāpstiņām, lai gaisu virzītu uz radiatoru) pie raditora ir noslīdējis tā, ka ventilators tajā ir izgrauzis jau caurumu. Sakārtoju to un skatos tālāk - gaisa filtrs stāv sķībi! Atkal informācijai - tas manā gadījumā bija vienkārši nostiprināts ar divu espanderu palīdzību, līdz ar to ja nu kas - to varēja viegli demontēt :)) Mēģinu sakārtot to - neizdodas, jo MOTORS IR ŠĶĪBS un gaisa filtru ir iespiedis starp vārstu vāku un priekšējo amortiņa glāzi. Nospriežu - ņefig tur līst un kapotu ciet - tipa rītdien uzjautāšu kādam spečokam, kas par vainu (tajā laikā man par auto uzbūvi bija diezgan minimāla saprašana). Ak jā - papildus pamanītajiem defektiem un vibrācijai - auto bija sācis iet kuslāk un negribīgi uzņēma ātrumu, taču neskatoties uz visu to - es tajā laikā uzstādīju absolūto tā auto ātruma rekordu - 130 km/h! Tas notika uz Pleskavas šosejas taisnajā gabalā aiz Garkalnes tilta. Bet kā sak, lai paliek līriskā atkāpe :)

Tad nu lūk - otrā dienā sazvanu ansens un sarunāju satikties. Kad satiekamies - izstāstu, kas par bēdu - šamējais saka, lai atrauj kapotu un viņš paskatīsies. Tas tiek izdarīts, pēc kā sekoja vienkārši perfekti šamējā smiekli un mans apmulsums, jo īsti nesapratu, par ko tur varēja smieties. Kad smieklu lēkme bija pāri, man tika pastāstīts, ka esmu pazaudējis vienu motora spilvenu, kā rezultātā motors ar vienu kāju balstījās uz lonžerona - un potenciāli, pēc kāda laika un trikiem, tas vienkārši varēja izkrist laukā :))))) Attiecīgi dēļ motora šķībuma bija arī sašķiebusies kārba un kardāns... Uzzinājis jaunumus, es ar to auto vēl uzmanīgi pabraucu kādas 2 nedēļas un tālāk tas tika noparkots savā pēdējā stāvvietā - manu senču mājās, kur tas nostāvēja visu ziemu un nākošā pavasarī tika sākumā iesākts zāģēt ar FLEXi (tā bija mana tēva ideja), pēcāk, kad ierados es, paņēmu cirvi un viens-divi saskaldīju atlikušo daļu... Katrā ziņā bija nedaudz žēl šķirties no tik brīnišķīga auto, jo tas uz mūžiem paliks manā atmiņā! R.I.P.