Ā, un ja drīkst jautāt - kāpēc šāda nostāja?

Pavisam elementāri: 1.Man patīk staigāt ar kājām.
2.Man patīk braukt ar riteni.
3.Vnk nebiju izjutusi vajadzību pēc auto.
Tā nu šī doma,ka mani visu dzīvi šoferēs kāds cits iesēdās un iesūnoja. Bet tomēr, tomēr.. laiki mainās, apstākļi arī. Un tagad madāma, redz, izdomāja, ka tomēr velas prasmes vadīt to metāla karieti.

Un jā, jā, jā!!! Es, kā skolēns, pilnīgi atbalstu plaču piegājienu, līdz mirklim,kamēr esmu droša par to,ko daru. Neskatoties uz sieviešu tik izslavētajām spējām koncentrēties uz vairākām lietām vienlaicīgi, man ir neizsakāmi grūti paspēt pamanīt visas zīmes, apdomāt situāciju, ievērot bērnus ceļa malās un vel domāt, kā kontrolēt to lielo bundžu, lai brauktu pa skaisto.
Tu varētu būt makten labs instruktors, man aizdomas. :)

Zini, tās spējas drīzāk izpaustos vienādos apstākļos pie vienādas pieredzas tad, kad visas pamatprasmes apgūtas, un ne tad, kad esi vēl zaļš gurķis. :) Es it kā saprotu ideju visu mācīt kompleksi, satiksmē, bet tad visas vadīšanas prasmes apgūsti apmēram tā, kā vidusskolā vielu - kaut ko no visa, bet tā pa īstam neko.

Ak, jā, un svētkos par mani jau smēja, ka inspektors instruktors bērziņš un ka gaisa atsvaidzinātāja vietā pie spogulīša karājoties bērzu slota. :D

Ak. Un! Feinu Tev arī jauno, btw! ;))

Ar super lielu nokavēšanos, bet tomēr paldies, paldies! Šis viennozīmīgi nav viens no jaukākajiem gada dākumiem, bet man priekšā ir ļoti daudz dienas, lai visu mainītu! :D
Un Tev arī lai apgriezieniem bagāts Jaunais! ;)

Atgriežoties pie iepriekšējās tēmas- atkārtošos vēlreiz, nu izklausies Tu pēc ļoti saprātīga skolotāja. Varbūt būtu vērts nopietni apsvērt instruktora karjeru?