Kaut kas ļoti līdzīgs bija galvenā tēma vienā no sēnīšceļojumiem. Lai gan atšķirīgs arī - Augšējais* (* - for a lack of a better world) un mēs visi un ikviens atrodamies iekš kaut kā, kas ir matemātisks modelis, tik perfekts, ka tajā var ģenerēt un bezgalīgi uzturēt bezizmērā visas mūsu domas, jūtas, emocijas, sasniegumus, uc., utjpr. Nav zināms, kas un vai eksistē ārpus tā un kas to visu radījis - visas atskaites sistēmas ir patvaļīgas, laiks tai skaitā. Nav iespējams noteikt galu un sākumu. Mēs kļūstam varenāki un šis hologrammai līdzīgais Kosmoss plešas, kaut šķietami var plesties bezgalīgi un tajā mēs cenšamies caur savām dzīvēm nosimulēt to, kas tad īsti tas varētu būt? Cietums? Paradīze? Mūžīgais miegs?
Labā ziņa - matemātiskajā modelī ir gļuki. Bezgalīgas decimālvērtības, skaitļi (pi), kas nekad neatkārtojas paši sevī. & if there's one thing we know: if it exists, it can be hacked. if it can be hacked, it will.

Nezinu, vai esmu sajūsmā par domu, ka es varētu būt viena no matemātiska modeļa mazajām vērtībām..

Bet skatoties no sajūtu puses- pēdējā laikā ar vien biežāk ir uznākusi sajūta, it kā viss šis, kas ir man apkārt- notikumi, cilvēki- tas ir kaut kādā ziņā svešs. It kā es būtu iesēdināta kaut kādā ķermenī- še, dzīvo tagad te. Un skatoties caur šīm acīm es tiešām fiziski jūtu to, ka tā ir čaula, un ka iekšēji es esmu kaut kas cits.