cilvēks domā, karma dara. karma dara darītāju. pēteris dara agnesi. ritvars dara alu.

nosapņoju, kā izskatās mazas depresijiņas sejiņa. viņa man bija uzklupusi, lai ļautu nomest pāris kilogramus un iegūtu to aristokrātiski bālo, izmocīto skatu un kustības, ko piedod novārdzināšana un pārgurums, jo es to nezināju, bet man jau pavisam drīz bija jāprecās un tāds tēls gāja kopā ar baznīcas dekorācijām.

jāņi bija parasti. sajūsmas trūkums par visu bija kaut kas jauns, bet, kad sapratu, ka arī stāvēšana šortos līdz padusēm nātrēs un dunduri nerada izteiktu neapmierinātību, tad tas likās tikai godīgi. iepakota emocionālā nekādā papļāpāju, sapinu vīgriežu vainagu, sagaidīju dzērvju krīpīgās klaigāšanas sākšanos purvā un aizgāju gulēt.

tētis precās un es esmu vedējs.

šis te jāatcerās un jāizstāsta, kad pamodīsies. braucot no darba aizmigu un visu ceļu sapņoju, ka viņam ir bārda, bet viņš ir sieviete. ļoti ērmīgi, bet tas tāpat ļāva saprast, ka varētu piestāvēt, tātad arī mana zaļā gaisma pilnīgai atlaišanai. tiesa, divu gadu ar + laikā nekad neesmu redzējusi viņu skūtu, tāds konstantais sešdiennieks. īstenībā man bārda vienmēr likusies dīvaina un tā kā ūū. tie ir mati uz sejas, iedomājies, mati... es nevaru aizmigt, esmu viegli noreibusi no foršā skrējiena, ka pievēršos šādiem eksistenciāli svarīgiem tematiem

šovasar aizņemti tā, ka izskatās vienīgais festivāls, ko apmeklēšu, būs kapusvētki Latgalē

un tagad, beidzot tagad mēs mīļi dzīvojam jau kādu laiku. nu fjūū, man jau likās, ka viss ir cauri, dzīvei kopā nav jēgas, pelni uz galvas.. laipni lūgti ikdienas kašķi, au revoir traģēdijas. šķiet, ka paldies nogurumam, ko atnesa klausīšanās ko runā otrs, bet nekā nedzirdēšana. viens un tas pats uz riņķi, līdz vienkārši lūzums un beidzot mērs ir pilns un tu vairs nespēj reaģēt uz otru ierasti defektīvajā veidā un pēkšņi pašam par pārsteigumu rīkojies racionāli.

eu, nu...ja nevaru kontrolēt savu fizisko formu, to ko apēdu, cik daudz izdzeru, nevaru kontrolēt savu miegu, tad par ko vispār ir runa. kāda gan iespēja veiksmīgi dzīvot savādāk un apmierinātāk, ja pat lietās, kas pilnībā ir manā pārziņā, atgaiņājos no tā, ka esmu par to atbildīga. man apkārt vērojama kaut kāda izlaišanās- vispirms pamanīju sevī un tagad redzu ik uz soļa.

-mēs esam šeit, lai tērētu viens otra laiku. nu tad sāksim!

salst un stress.
komunālie mazi un svars krīt.

un ja par personīgo, tad sapratne un uzreiz milzīga pateicība par to, ka es tāda piedzimu-> labi vai slikti, bet man vienmēr būs interesanti

aizvakar iekāpjot vilcienā klausījos septiņus pieaugušus vīriešus. pusstundu vēlāk uz divi reiz tādiem pacēlu balsi un izrakstīju represijas pēc vajadzībām. izejot no telpas domāju, cik tas ir ļoti pret maniem uzskatiem (?). tagad itkā pirms vīna glāzes atkārtoti nestās nožēlas par savaldības zaudēšanu var padomāt, vai tomēr tas nav likumsakarīgi, ka, lai panāktu disciplīnas uzlabojumus šādā, nebūt ne emocionāli inteliģentu vīriešu barā, noteiktai daļai ir no manis jāraustās. pātaga. arī dusmu iemesls ir pamatots un vairākas reizes darīts zināms kā labojams un tikai slinkumā iesakņojies. tātad godīgi. bet man tas neliekas labi pret sevi.. uzņemos tās tikko jaušamās negācijas, ko iespējams piedomāju biezākos toņos, bet kas ļauj skatienu veidā nolasīt kā pēc darba dienas vakar dušās jūs mani saucāt.

viņi nezin manu ieguldījumu labāku apstākļu izkarošanā, tos burkānus. ģērbtuves un tās pašas dušas neizremontējās pašas no sevis un stundu likmes nepacēlās tāpat vien. es arī tur ļoti daudz ieguldīju nepatīkamu jautājumu cilāšanā sapulcēs un personīgās pārrunās ar īpašnieku, riskējot būt pirmā, kas skaļi to saka. tie ir tie argumenti, kas ļautu man domāt par sevi kā par tādu mazo altruistisko nabadziņu, kuram sava labā rīcība ir jāslēpj, bet diemžēl, jāpilda soda uzlikšanas un vagara funkcija kopējā mērķa vārdā, nolemjot mūsu attiecības karāties naidīgā mēs-nekad-nebūsim-čomi stāvoklī. tā es justos komfortā ar sevi, varbūt mazliet kā cietēja pat, ja vien arī tās algas, remonts, tas viss nebūtu savtīgu nolūku vadīts, lai efektīgāk varētu pēc tam piedzīt rezultātus, jo man vienmēr ir licies, ka cilvēku resurss ir tas, no kura ārā var dabūt pārsteidzoši daudz- parādot pretīmnākšanu, dubultā to var pēc tam piedzīt atpakaļ. vienkāršāk sakot, še tev burkāns, labāk divi, bet tagad mēs tevi izdrāzīsim un tu par to vēl būsi priecīgs. tāpat ātrākais veids, kā pacelt savu algu ir dabūt akceptu savu padoto algu palielināšanai, kas man veiksmīgi ir sanācis. tātad es esmu vienkārši dirsa un ar angāra džekiem mēs īstenībā vismaz esam vienisprātis. mēģinājums savtīgu nolūku padarīt par pretēju ir trakāk par vienkārši savtīgu.

un tad atkal es domāju, ja jūs būtu tādi kā es un agresīvi plēstos uz savu mērķi, labāku, veiksmīgāku ikdienas mērķu sasniegšanu, vai man vispār būtu ko štukot, kā Jūs iemānīt strādāt par 110%, un vai tas galu galā ir slikti, bet tās ir atrunas, jo vakarā tas galu galā ir stāsts tikai par mani un kā mans priekšnieks man ir iemānījis burkānu par maniem 110 procentiem.

tango kā tango. pat man bauram šķita aizgrābjoši, ja vien nebūtu pēdējā veltījuma. lepni par godu mums uzrāva "tradicionālo" častušku. paskatījos pa kreisi, pa labi un sajutos kā ienaidnieka nometnē. pasmējos par sevi, bet tāpat virzījos uz durvīm.

- vai maksāsiet skaidrā?
- nē, mēs esam iereibuši!

kolēģis jancis sasmīdina pat tad, ja puse diena raudāta