atslēgt telefonu, lasīt, miega zāles, gulēt. darbā esmu sataisījusi diezgan lielu zaudējumu neuzmanības pēc, par ko tikko paziņoja. sankcijas pirmdien, tas arī vēl plusā drausmīgam nākošam raudienam par personīgo dzīvi un jaucās kopā ar domām, par to vai tā vajadzēja, varbūt vēl varēja mēģināt, varbūt pārsteidzos. bet, ar galvu jau tāpat skaidrs, tās atšķirības vērtībās bija nepārkāpjamas, attiecības kuras strādā, jo ielikts 99% darba, bet mēs to vienu maģisko procentu nepiedzītu nekādi, kas bija jūtams mūsu vakaru sarunās. ļoti centāmies, bet nesapratām viens otru. tomēr tāpat patiktu labāk, ja tādu godīgu attiecību gadījumā, kā mums bija, saiešanas kopā vai taciņas dalīšanai saudzīgs iniciators būtu vīrietis. nepatīk tāda atbildība uz sevis.

apdeits: parunāju ar ingiņu (sadakterēja ar vārdiem), izraku sestdienu lasīšanai, miega zāles pagaidīs :) bija tā, ka salauztai sirsniņai vienmēr pastāv arī prozaiskā iespēja norīt skavotāju vai superlīmi, značit ir varianti.

njāa un ar to rēķinājos, tādām sajūtām vajadzētu būt kādu laiku. banalitāte sit augstu vilni, bet kauns nav.