aizvakar iekāpjot vilcienā klausījos septiņus pieaugušus vīriešus. pusstundu vēlāk uz divi reiz tādiem pacēlu balsi un izrakstīju represijas pēc vajadzībām. izejot no telpas domāju, cik tas ir ļoti pret maniem uzskatiem (?). tagad itkā pirms vīna glāzes atkārtoti nestās nožēlas par savaldības zaudēšanu var padomāt, vai tomēr tas nav likumsakarīgi, ka, lai panāktu disciplīnas uzlabojumus šādā, nebūt ne emocionāli inteliģentu vīriešu barā, noteiktai daļai ir no manis jāraustās. pātaga. arī dusmu iemesls ir pamatots un vairākas reizes darīts zināms kā labojams un tikai slinkumā iesakņojies. tātad godīgi. bet man tas neliekas labi pret sevi.. uzņemos tās tikko jaušamās negācijas, ko iespējams piedomāju biezākos toņos, bet kas ļauj skatienu veidā nolasīt kā pēc darba dienas vakar dušās jūs mani saucāt.
viņi nezin manu ieguldījumu labāku apstākļu izkarošanā, tos burkānus. ģērbtuves un tās pašas dušas neizremontējās pašas no sevis un stundu likmes nepacēlās tāpat vien. es arī tur ļoti daudz ieguldīju nepatīkamu jautājumu cilāšanā sapulcēs un personīgās pārrunās ar īpašnieku, riskējot būt pirmā, kas skaļi to saka. tie ir tie argumenti, kas ļautu man domāt par sevi kā par tādu mazo altruistisko nabadziņu, kuram sava labā rīcība ir jāslēpj, bet diemžēl, jāpilda soda uzlikšanas un vagara funkcija kopējā mērķa vārdā, nolemjot mūsu attiecības karāties naidīgā mēs-nekad-nebūsim-čomi stāvoklī. tā es justos komfortā ar sevi, varbūt mazliet kā cietēja pat, ja vien arī tās algas, remonts, tas viss nebūtu savtīgu nolūku vadīts, lai efektīgāk varētu pēc tam piedzīt rezultātus, jo man vienmēr ir licies, ka cilvēku resurss ir tas, no kura ārā var dabūt pārsteidzoši daudz- parādot pretīmnākšanu, dubultā to var pēc tam piedzīt atpakaļ. vienkāršāk sakot, še tev burkāns, labāk divi, bet tagad mēs tevi izdrāzīsim un tu par to vēl būsi priecīgs. tāpat ātrākais veids, kā pacelt savu algu ir dabūt akceptu savu padoto algu palielināšanai, kas man veiksmīgi ir sanācis. tātad es esmu vienkārši dirsa un ar angāra džekiem mēs īstenībā vismaz esam vienisprātis. mēģinājums savtīgu nolūku padarīt par pretēju ir trakāk par vienkārši savtīgu.
un tad atkal es domāju, ja jūs būtu tādi kā es un agresīvi plēstos uz savu mērķi, labāku, veiksmīgāku ikdienas mērķu sasniegšanu, vai man vispār būtu ko štukot, kā Jūs iemānīt strādāt par 110%, un vai tas galu galā ir slikti, bet tās ir atrunas, jo vakarā tas galu galā ir stāsts tikai par mani un kā mans priekšnieks man ir iemānījis burkānu par maniem 110 procentiem.
viņi nezin manu ieguldījumu labāku apstākļu izkarošanā, tos burkānus. ģērbtuves un tās pašas dušas neizremontējās pašas no sevis un stundu likmes nepacēlās tāpat vien. es arī tur ļoti daudz ieguldīju nepatīkamu jautājumu cilāšanā sapulcēs un personīgās pārrunās ar īpašnieku, riskējot būt pirmā, kas skaļi to saka. tie ir tie argumenti, kas ļautu man domāt par sevi kā par tādu mazo altruistisko nabadziņu, kuram sava labā rīcība ir jāslēpj, bet diemžēl, jāpilda soda uzlikšanas un vagara funkcija kopējā mērķa vārdā, nolemjot mūsu attiecības karāties naidīgā mēs-nekad-nebūsim-čomi stāvoklī. tā es justos komfortā ar sevi, varbūt mazliet kā cietēja pat, ja vien arī tās algas, remonts, tas viss nebūtu savtīgu nolūku vadīts, lai efektīgāk varētu pēc tam piedzīt rezultātus, jo man vienmēr ir licies, ka cilvēku resurss ir tas, no kura ārā var dabūt pārsteidzoši daudz- parādot pretīmnākšanu, dubultā to var pēc tam piedzīt atpakaļ. vienkāršāk sakot, še tev burkāns, labāk divi, bet tagad mēs tevi izdrāzīsim un tu par to vēl būsi priecīgs. tāpat ātrākais veids, kā pacelt savu algu ir dabūt akceptu savu padoto algu palielināšanai, kas man veiksmīgi ir sanācis. tātad es esmu vienkārši dirsa un ar angāra džekiem mēs īstenībā vismaz esam vienisprātis. mēģinājums savtīgu nolūku padarīt par pretēju ir trakāk par vienkārši savtīgu.
un tad atkal es domāju, ja jūs būtu tādi kā es un agresīvi plēstos uz savu mērķi, labāku, veiksmīgāku ikdienas mērķu sasniegšanu, vai man vispār būtu ko štukot, kā Jūs iemānīt strādāt par 110%, un vai tas galu galā ir slikti, bet tās ir atrunas, jo vakarā tas galu galā ir stāsts tikai par mani un kā mans priekšnieks man ir iemānījis burkānu par maniem 110 procentiem.
...