nemāku tā dzīvot ar kādu, bet ļoti gribu. viņš mani beidz nost... tas viss despotims. maigāku pati apēdu un atlikušo noroku. visas tās viņa mantas katrā stūrī, katrs teikums ar ko viņš man liek jusies kā dzīves atkritumama. man vajadzēja no rīta aiziet izskriet, lai pietiktu ķīmijas ar ko argumentēt, nomierināt un ar savu racionālismu padarīt par muļķi, bet tagad es skaisti dancoju pa emocionālo sieviešu stereotipu. tagad iedzeršu, tas vismaz ir ceļš uz sevi.