visa un visu mīlēšana vēl ir iekšā, bet tikai pa mazumiņam uzflēšo, jo aizņemta ar stutēšanos kājās, mazu bēdāšanos, dzīves lipināšanu kopā tīri praktiskā ziņā, varbūt pat mazliet aiz spīta, kaut ceru, ka nē. atkaujos no sajūtas, ka esmu zaudējusi jūtīgumu- kaut vai, kad es pēdējo reizi biju slapjām acīm dēļ kaut kā skaista. agrāk katru dienu kaut kas aizkustināja, mūzika, gaisma, audums, kāds teikums, bildes vispār- nebeidzams prieka un skaistuma avots. sajūta, ka viss ir nolikts tieši manai aizkustināšanai.