skatos uz viņu un šķiet, ka tā precēšanās, kā tāds slogs. es gribu atvaļinājumā aiziet sarakstīties, aiziet uz mūsu mīļāko picēriju pretī ugunsdzēsējiem, gribu paņemt mugursomu un aizlaist uz roņu salu panedarīt neko, fotografēt, zīmēt, dzert, drāzties, skriet, gulēt saulē.

viņš izturas tā kā šis viņu neuzrunā, es nezinu kāds pie velna bija viņa scenārijs, kad viņš izdomāja, ka vispār vēlas precēties. viņš neko nestāsta par to, kā pats grib. un man vairs negribās.

cik dīvaini. kad pēc kādiem pārtraukuma periodiem ienāku cibā, tad uzreiz eju paskatīties vai maksiine vēl kko raksta/ir dzīva.