un tagad, beidzot tagad mēs mīļi dzīvojam jau kādu laiku. nu fjūū, man jau likās, ka viss ir cauri, dzīvei kopā nav jēgas, pelni uz galvas.. laipni lūgti ikdienas kašķi, au revoir traģēdijas. šķiet, ka paldies nogurumam, ko atnesa klausīšanās ko runā otrs, bet nekā nedzirdēšana. viens un tas pats uz riņķi, līdz vienkārši lūzums un beidzot mērs ir pilns un tu vairs nespēj reaģēt uz otru ierasti defektīvajā veidā un pēkšņi pašam par pārsteigumu rīkojies racionāli.
mēs tomēr esam ar C+ lieluma ego, ļoti noguruši vakaros, pieprasoši iedvesmu un uzmanību no otra, un ļoti, ļoti agresīvi, kad aizvainot. bez visādiem smalkumiem, man jāmācās pat elementāra laipnība pret otru jebkurā situācijā.
2 | ...