ai, nu. vecāmamma ielaidusi kataraktu, atteicās braukt pie ārstiem uz rīgu, uztaisīja operāciju liepājā, jo "rīgā noteikti dārgi", bet tagad lūkins un amerikas acu centrs saka, ka tā kā likta šuve un ne aļo trīs mēnešus, tad neko darīt- slikti veikta operācija nav izlabojama. nu, kapēc viņa mani neklausa. mēs par šo tik ļoti strīdējāmies..eh. un tas viss dēļ attieksmes pret naudiņu. es saprotu, ka, ja nav, tad nav naudas, nav variantu, bet ehh. viņa ar vecpapu atšķirībā no omes un vectēva ļoti dīvaini izturās pret to. atsakās no mūsu palīdzības, kad dzirdam kādu izdevumu atteikumu ar veselibu vai ērtībām saistītu lietu sakarā tieši finansiālu iemeslu dēļ, bet tajā pašā laikā krāj priekš sevis neproporcionāli lielus, es pat teiktu, ka ļoti lielus uzkrājumus, ko grasās kā filmās testamentā rakstīt ekšā. tas liekas tik ļoti aplami. un, ja viņi turpinās šādi attiekties pret savu veselību, tā testamenta taisīšana varētu būt nemaz ne tik tāla lieta. kaut gan, kad viņi runā par uzkrājumiem, tad pilnīgi var just, cik ļoti tā doma viņus silda. apgriezti proporcionāli viņi uzvedās sarunā, kurā noskaidrojās, ka nekādi uzkrājumi mazbērnus neinteresē( ko nevarētu teikt par bērniem, bet tā arī par nelaimi nav šo uzkrājumu mērķauditorija). mūsu teikto, ka, lai abi ar vecpapu uztaisa baseinu dārzā ar džākuzī, apsildāmo siltumnīcu un braukalē uz selekcionāru sabraukumiem un puķu izstādēm, uztvēra kā pieticīgu pļāpu un tomēr sapīka par to. vecmammai vienmēr ir patikuši visādi šuri-muri ar intrigām, ģimeni, vecajiem, visādām naudas dalīšanām. atceros, ka pat vecvecmamma aizgāja, viņa pr spīti lielajām bēdām un dziļi patieso depresiju skatījās tā mazliet šķībi uz mazo ingu, kas katru dienu viņu apmeklēja un vēl netīšām viņai paspruka, ka šitā vēl visu viņai novēlēs, bet ne ar ļaunu, bet armazliet nožēlu. viņu neinteresēja guvums sev, cik ļoti tāda iedomāta uzkrāšana, kas būtu jāturpina nākmajam pie kā šie krājumi nonāks un ingas gadījumā bija skaidrs, ka nekas tāds nenotiks. mūsu gadījumā arī ne, mēs gribam dzīvot un tērēt un tagad.
un interesanti, ka par brāļa mācībām viņa arī saka- vai nu vajadzēja. pārāk dārgi, varēja jau tepat Latvijā un tad viņi kašķējās ar tēva vecākiem par prioritātēm. bet tajā pašā laikā man naudiņu kaut ar varēm grib televizoram iedot(kad nu nāku pie prāta, ka bez tā dzīvot nevar), un kāzām (ja nu tomēr pārdomāju) un kādai kosmētikai vai kleitai(jo tā gan jau, ka ātrāk tikšu pie citas iespējas kāzām caur apņēmīgāku vīrieti) - un bēdājās, kad saku nē. pilnīgi citas prioritātes. un saku es nē, ka kaut reizēm ir sakritis kāds šāds piedājums ar pirmsalgas trīsdiennieku, jo tomēr es negribu kā ar mazo ingu, lai par maniem zvaniem un apciemojumiem varētu padomāt ko attāli līdzīgu. šādi viņi ir padarījuši finansiālas palīdzības pieņemšanu no sevis klaji sarežģītu un morāli grūti akceptējamu. grūti man viņus sapraust, kaut mīļi.
