jo vairāk ar kādu, jo vairāk iegrimstu sevī un noslēdzos apkārtējiem. kaut kā mana iekšējā pasaule no ārpuses ir aptaukojusies. kaut kā mēs to savienošanos nepareizi daram.

un, ja turpināšu strādāt gan pamatdarbā, gan pie citiem projektiem nemainot savu attieksmi, tad nekas jauks, dabisks un laimīgs no manis nesanāks. šitā mani var tērēt- vairāk jānorobežojas un jāsakārto lietas apkārt, jo ar haosu žonglēt cenšoties mazāk lažot prasa pārāk daudz iekšējo resursu.
viss jau labi, jeb pareizāk, nav slikti, bet žēl mīļā- viņš pie manis akal meklēs enerģiju un mieriņu, bet tur nekā, vienā dienā tur tukšs. liekas, ka vīriešiem tas labāk sanāk, nepārtērēt sevi.