11 January 2012 @ 10:18 pm
 
man divpadsmit, viņš tur sēž viss tāds ai neko, neskatos, ceļās, ies garām, neies, sauc, skaļāk, jau bļauj, kur likt rokas, galvu nodūris, bērnudārzs, bērnudārzs,
izrādās aizmigts uz tastatūras. iešu mājās paraudāt par to, ka nekas vairs nav tik vienkārši, iedzerties, vēl paraudāt un sagaidīt mīļo.
vakar, cita starpā pārvedu uz šejieni aptieciņu- pēc tās satura izskatās, ka mani uztrauc nomierināšanās.