man jauns gads nav sācies. vēl tieku galā ar astēm un notiek sagatavošanās darbi:
pieteicos autoskolā, kaut man tiesības, tā prātīgi ņemot,pašlaik nafig nav nepieciešamas, bet stāv kā nepadarīts darbs, ko uzsāku, bet pēc tam, kad instruktors pieķēra smagā pohā un pilnīgā vienaldzībā esam, tā arī atmetu tam ar roku, kā nevajadzīgam ķeksim tradicionāli veicamo darbu sakarā.
šodien tikšanās ar jaunu labdarības organizāciju- kopīgi novilksim līnijas cik tieši tālu iesaistos, jo negribās arī uzņemties vairāk, kā kvalitatīva rosīšanās saglabāšana ļauj. kaut kā tas lēnām iesūc. nekādas saldsērības vai falšuma, daudziem cilvēkiem ir riktīgi atsvaidzinoši reāla attieksme sastopoties ar diezgan sāpīgiem jautājumiem un ir iespēja kopā nevis ziedot tam vienu virtuves sarunu, kuras rezultātā nošūpot galviņu, bet rīkoties un skatīties, kas no tā visa sanāk.
un vēl, joprojā ņerkstu kā vecs ieraksts, ka negribu dzīvot pilsētā, es to zinu un jau šogad sākšu lēnām kustēties tajā virzienā. un īsti nekāds lauku romantisms pat nav sajūtu līmenī, domājot par to, kāpēc tā gribu- ir tieši divi aizmetņi darbošanās jomām. šī gada laikā jācenšās izvērtēt potenciālu un jāuzmet izmaksu plāns un nepieciešamo zināšanu plāns. un pieļauju, ka septembrī jāiet mācīties, jo maģistrs varētu pagaidīt vēl vienam bakalauram, ja reiz jūtu, ka ta ir joma, kur gribu darboties.
vispār pārgājiena pēc esmu pārenerģiska- tagad tikai nesagrābties ūberdaudz darbus un tad neuzkārties darāmo darbu cilpā.
pieteicos autoskolā, kaut man tiesības, tā prātīgi ņemot,pašlaik nafig nav nepieciešamas, bet stāv kā nepadarīts darbs, ko uzsāku, bet pēc tam, kad instruktors pieķēra smagā pohā un pilnīgā vienaldzībā esam, tā arī atmetu tam ar roku, kā nevajadzīgam ķeksim tradicionāli veicamo darbu sakarā.
šodien tikšanās ar jaunu labdarības organizāciju- kopīgi novilksim līnijas cik tieši tālu iesaistos, jo negribās arī uzņemties vairāk, kā kvalitatīva rosīšanās saglabāšana ļauj. kaut kā tas lēnām iesūc. nekādas saldsērības vai falšuma, daudziem cilvēkiem ir riktīgi atsvaidzinoši reāla attieksme sastopoties ar diezgan sāpīgiem jautājumiem un ir iespēja kopā nevis ziedot tam vienu virtuves sarunu, kuras rezultātā nošūpot galviņu, bet rīkoties un skatīties, kas no tā visa sanāk.
un vēl, joprojā ņerkstu kā vecs ieraksts, ka negribu dzīvot pilsētā, es to zinu un jau šogad sākšu lēnām kustēties tajā virzienā. un īsti nekāds lauku romantisms pat nav sajūtu līmenī, domājot par to, kāpēc tā gribu- ir tieši divi aizmetņi darbošanās jomām. šī gada laikā jācenšās izvērtēt potenciālu un jāuzmet izmaksu plāns un nepieciešamo zināšanu plāns. un pieļauju, ka septembrī jāiet mācīties, jo maģistrs varētu pagaidīt vēl vienam bakalauram, ja reiz jūtu, ka ta ir joma, kur gribu darboties.
vispār pārgājiena pēc esmu pārenerģiska- tagad tikai nesagrābties ūberdaudz darbus un tad neuzkārties darāmo darbu cilpā.
...