vizuāli, elpu aizraujoši skati šajās brīvdivdienās. trīra melanholija ļoti, nu ļoti patika tā iemesla pēc, ka skatoties uz mēnesi naktīs, kad čučējām ārā, esmu daudzus nogurdinājusi ar skaļu un neauglīgu, bet ļoti apjūsmīgu prātuļošanu par to, kā būtu, ja kāda planēta izdomātu nākt virsū un pēkšņi mēs ieraudzītu milzīgu lodi aizšķērsojam horizontu spīdot savā neiedomājamā spilgtumā un rādot mums savu krāteru, sava reljefa toņu spēles, reizē biedējot un pāršķeļot bailes ar piespiedu mirkļa skaistuma apzināšanos, kam nolemti visi "pirmo reizi".skaļi izdomājos kādā krāsā tā planēta būtu un visādi. iedomājos, ka viņai nākot tuvāk gaisā parādītos tādas mirāžas, kā virs sakarsēta asfalta, līdz paskatoties uz to nebūtu vairs iespējams redzēt precīci apaļas aprises. ka viņas atmosfērai un mākoņiem satriecoties ar mūsu skābekli un mākoņiem rastos ābolu etiķim līdzīga smarža, ka elpot kļūtu karsti, biezi, sekli kaut kā, kā varētu būt elpojot caur cukurvati. kaut kā visādi tā izdomājos, tāpēc ļoti patika, ka te tā viss.. likās ļoti interesanti.

vēl šis kā belziens starp ribām šorīt ooo. nospiedoša noskaņa, kas jebkurā gadījumā apēstu visu, kas ar mani būtu noticis kopš piektdienas.

es tagad saprotu, ko viņš man centās pateikt, kad taj naktī stāveja otrā ielas pusē sešus stāvus zemāk un kliedza, ka nevēlas dzīvot ar mani TE. man arī liekas, ka ja trīsdesmit ejot uz četrdesmit vēl dzīvošu rīgā- es nebūšu laimīga, nerunājot par vēlāku, kad latvietis manī jau būs savā zemes darbu mīlestībā ieradis uzrakt smadzeņpodu, uzrušināt neveselīgu nepiesātinātību, sēt nemieru un novakt fobijas esot tikpat gausam uz nezāļu ravēšanu, kā tad, ja tā būtu bērnības vīzijas izdīgtā versija par viensētu kādā no vecvecāku mājām.