22 May 2011 @ 01:08 pm
 
traki ir, ar tiem zālīšu uzjaucējiem, kas pie visādām kaitēm samaisa baigos brīnumus un es arī, nepamirkšķinot ietriecu iekšā. aizbraucu riktīgi izpumpējusies, nogurusi un teicu, ka ir liela temperatūra un sajūta, ka nedrīkst ļaut riktīgi saslimt. organisms ar kaut ko baigi cīnījās. tad nu cilvēks viszinīgi piedāvāja palīdzēt nepaskaidrojot "ārstēšanās" procesu sīkāk. rezultātā murgaini apsurda pilna nakts nomodā, no kādām rodas uzmetumi sliktām, banālām anekdotēm, kurās sajauc un iebaro purgenu ar miegazālēm un pa virsu jautrībai halucinogēnus. šorīt jūtos mazliet vārga, kā baigo elli pārcietusi, bet pārsteidzošā kārtā varu iet, darīt, kas darāms, kaut vakar biju gatava žņaugt un dusmās kliegt "kas tas bija, ko tu man iedevi!". tāda melna, bieza ķite, kas pēc skata atsita čavanaprašu ar medu, bet pēc garšas ko tādu, kas rafinēts no naftas produktiem un čefīra. "tīras zālītes, tīras zālītes, eļļas pamatā.." tādi brīnumi sākās, pie kam tie brīnumi kā pēc pulksteņa. tagad sāpēs tur, tagad vēders rūks, tagad sals, tagad miegs nāks un krāsas redzēsi, tagad slāps, tagad raus uz augšu.. nekas, nekas, matus paturēšu.. minūtēm divdesmit tu svīdīsi. nu re, es teicu. būs vēl drebulis. negribi drebuli? nekas, nekas (paijā slapjo pieri). dusmas nomainīja bailes, bet bija zināma uzticība tam, kas notiek. vispār tā vairāk izskatījās pēc kaut kā izdzīšanas no manis. tagad ir šausmīga dehidrācija un lēnums, bet jūtos tā itkā tas ar ko gaļas uzvalciņš cīnījās, tas ir prom- viss kas atliek, piepildīt ar jaunām sajūtām, ūdeni, miegu un mieru, ko tagad arī varu izdarīt, atšķirībā no vakarvakara, kad jutos tik slikti, ka pat atpūsties un aizmigt nespēju, tāpēc bija jādodas pēc padoma. pēc visa šitā iegāju dušā un iznākot viņam noteicu, ka viss, ko patiesībā biju vēlējusies, bija kāda tējiņa. baigi smējās.