kopš sešiem esmu darbā un jau stundā esmu padarījusi praktiski apaļu neko. galva ir pilna ar visādām vikingu sāgām, simtiem jautājumu, krāsu paletēm, auduma faktūrām, koka toņiem, dabasskatiem, iedomātām bildēm, visu, visu.. es esmu pārāk iedvesmota, lai vispār pastrādātu.

mazliet bail, kādā veidā es viņiem parādīšu, ka tas ir stāsts par mani un es varu darīt kā es vēlos.

gribās domāt grāvjos, bet bēšs ir siltāks, ja tam blakām ir auksti zils.
lai ir. lai krāso to ko viņi sauc par frontālo sienu zilu. centīšos izspiest no galvas balsi, kas man bērnībā teica- zils bērniņ, tas kā krieviem. un man pat īstenībā nav skaidrs vai tas ir slikti. tā tas vienkarši iesēdies.

vai, un šodien tieši gribās, lai ausīs čukst kaut ko slāvisku.štrunts par itāļu un franču valodām, mani uzvelk tieši itā. un ja vēl tā inteliģenti sulīgas rupjības pa vidu iestarpina, vispār. kaut kādu serebraņikovu pie auss dabūt-āaaaa.