iekodusies lūpā pacietīgi gaidu iespēju dot atļauju pieskarties. viena tramīga kustība un viss, sākas no jauna, par spīti maniem protestiem. no vienas puses nepacietība, kas padara prātu par aizņemtu wc kabīni, un glorificēšana, kas ar katru dienu piedod papildus spēku nespējai gulēt un tam, ka nakts vidū jāiet aukstā dušā, lai būtu miers, jo baudas apsolījums liek atkal un atkal atgriezties pie detalizētas fantāzijas. no otras puses nesteigšanās, kā neizbaudīts stāvoklis, kas rūpējās par neapzagtu tevistieci, skudriņām un papildus baudu no paša gaidīšanas procesa. bet tā rezultātā jūtos piesārņotāk, jo visas manas cēlās jūtas mazliet pagaist, jo ķermenis pārkliedz visu un stoiskā miera saglabāšana prasa pārāk daudz.
brutāli praktiskā pieeja ķermeniskiem jautājumiem un pilnīgā kapitulācija instinktu priekšā jūtas ļoti vulgāri sastopoties ar viņa uzskatiem.

nekādas atpūtas brīvdienās, bet par to nav nemaz skumji. viss ir kļuvis pilnīgi savādāk. darbaholisms?
sanāks tikai viena brīvdiena un pat tās laikā visa diena rezervēta dārza darbiem laukos pie vecvecākiem, jo sirdsapziņa neļauj atstāt viņiem pašiem ko ņemties. bet es par kaut ko priecājos. varbūt par to, ka parasti izjūtu neaprakstāmu trauksmi tikai tādēļ vien, ka cilvēki var ienākt pa kabineta durvīm jebkurā mirklī un tagad man priekšā trīs dienas, kuru laikā strādāšu no mājām kā vecajos labajos laikos ar aliņu pa kreisu roku un vājprātīgās pidžammbiksēs. moš jāsarauj puse nakts un jāpalielina lieldienas līdz vienai ar pus dienai.