ļoti grūti atzīt un godīgi sakot arī neticu, ka kārlis ar kaut ko slimo. viņš ir mierā un izskatās, ka problēma ir mūsos, pārējos, kas pārāk dzelžaini vienojušies kā jāuztver vietas, lietas un visādi impulsi.

laikam lēnām atgriežos pie vērtībām, jo nevis tikšos ar viņu (ko gan vairs neceļās nozākāt par kārtējo pasiju, un tomēr.. tik un tā) bet pavadīšu brīvdienas ar ģimeni. gatavošu viņiem, klausīšos viņos, vedīšu suni garās pastaigās, lasīšu grāmatu un izskalotās pudeles no jūras, centīšos domāt. nebaidīšos. un strādāšu. es gribu iemācīties strādāt.