riktīga ticība rītiem kā glābiņiem, kurus tomēr jāpiecieš, jo nepatīk sākumi. kaut, ja tā padomā, ticība neatbild uz jautājumiem, vien apklusina tos- nesaprotu vai tas ir labi, bet man tas tā ir.

vakardienas vakars bija ļoti skumju sarunu pildīts, nezinu vai es viņam palīdzēju, bet jā.. līdz dīvainam ielaidumam. nesaprotu kā mēs nonācām līdz tādai ainai, kurā hipsterīgs jaunskungs pilnā nopietnībā un nobažījies ar aifounu fotogrāfēja manu pliko dibenu parkā uz soliņa, kurā bija nenormāla šķēpelīga skabarga, lai es arī varētu redzētu cik traki ir un saprastu, ka nevar sēdēt uz visādiem nenoēvelētiem slīpiem dēļiem un vai mums varbūt vajag braukt uz traumām vai nē, jo tomēr smieklīgi- dibens un tā, nekāds vairs kreisā vaidziņa augšējais stūris, tik zemu jau, ka biš mulsinoši un tieši pa krājkasītes līniju- daile, prieks un skaistums. viņš pilnā nopietnībā apskatot bildi estētisma uzplūdā paciņoja, ka krāsas ir ļoti sliktas, varbūt pamēģinās no otra sāna, lai izskatās dabīgākas- un viņš nejokoja, kas izraisīja tādu smieklu lēkmi, ka es novēlos no soliņa. tagad tikai aizdomājos, ka varbūt vajadzēja palūgt, lai izdzēš tās bildes tomēr- bamijs pa visu ekrānu, pietam ar dažām lielām zūm bildēm. meh. kā tādas situācijas dabūjās gatavas..
tad mēs sazvanījām viņa draugu, kas agrā jaunībā bija strādājis par medmāsu un dzīvoja blakām ar dezinficējamo un visiem pričindāļiem- sadakterējām manu bulku turpat uz masiera galda pa vidu maniem auč'iem un hihināšanai. pat šuvi izlēmām nelikt- tik vien bija, kā liela brēka un šokējošs skats. bet nebiju domājusi, ka kārtīgi pārsiet dibenu ir tik neiespējami.

-sēdieties.
-nē, paldies. es pastāvēšu.

fakts, ka no pušuma tik neprezentablā vietā vispār nav nekāda labuma. pfft.