viņiem būs bērniņš. jau šodien sāktu tapināt augšā rozā un zilas zeķes kādas tiem mazajiem ada abu gadījumu variantam, ja nebūtu salauzusi savas adāmadatas tēlojot bunģieri aizvakar no rīta dauzot drausmīgā aritmijā pa priekšmetiem un aurojot līdzi hives. bet viņa ir diezgan nervoza, no dabas jau tā noslēgta un viegli niknojās, tāpēc es pat nezinu vai mani zvani un piedāvājumi apciemot ir vēlami, kaut uzskatu, ka jebkāds raksturs ar mazo puncī ir pelnijis nedalītu uzmanības centru, ņemšanos apkārt un visas rūpes uz kurām apkārtējie ir spējīgi.

ķermenītim taču tika iedots viss, lai viņš varētu priecāties. nesaprotu. galva tāpat neatlaižas. atvienojiet mani no tās funkcijas, kas maļ uz riņķi domas. kā es atrodu atgādinājumu bēdām praktiski visur. tik skumīga, ka tas noteikti ir komiski. tas arī vēl- svešās azotes prieka inkubātorā ož pēc meliem un pārliekas savtības- tur arī vairs nebēgsi, jo smok. darīsim tā, kā es dikti labi māku- raudāsim un jutīsimies tā itkā iekšā pārplīsīs.

kā mammīte mācīja- nesarauc pieri, kad raudi.