darbiņš ir mans, kaut potenciāli neciešams īslaicīgā periodā, tomēr ar daudzsološām iespējām nākotnē, jo izskatījās, ka viņi viegli deleģē atbildīgus pienākumus, ja ir apmierināti ar darbu. ikdienai veidojās rāmis. paldies. cilvēkam tomēr vajag darbu. pirmās pārrunas, kurās tiešām kaut ko pārrunāja, nevis pratināja. jebkurā gadījumā jāskatās kā būs, jo sākumam vajadzīga bāze, ko var sakrāt tikai esot kontaktā ar cilvēkiem. atkal. varēšu turpināt trennēt tehnikas un pētīt cilvēciņus cenšoties niepieriebt komunikāciju. sajūtai, ka ar mugurkaula smadzenēm nojauš, ko patērētājs par to varērētu domā , tā var arī pietuvoties. tas par sliktu nekādā veidā nenāk, vienīgi atkal sev jāpārkāpj. hāh, es jau sevi mierinu. bet interesanti, jo tas izskatās tieši pēc tā, ko es lūdzu- pusi laika aizņems darbs ar cilvēkiem, lai mācītos komunicēt un pārvērtētu varēšanu paust lietas veidā, kas caur citu provocētām darbībām sasniedz manu mērķi, otrā puse būs klusa mārketinga aizmugure, konsekventa darbošanās, lai nodrošinātu informētību un pieejamību.

ja ne par sistēmu iet runa, tad šonakt vai rītnakt debesīs varētu būt ziemeļblāzma ..polārblāzma, aurora borealis, northern light, kāvi. pa visu mūžu latvijas debesīs trīs reizes esmu redzējusi, kaut krītošas zvaigznes tik pagājšvasar ieraudzīju pirmoreiz.

kārlim maziņam mamma teica "neliec mantiņas mutē!" iespējams tāpēc viņš pašlaik sēž apsiekalojot mašīnīti, kas bija manā kinderolā, izmantojot to, kā attaisnojumu. viņš arī teica, ka laurai laikam mamma aizliegusi bērnībā taisīt histērijas un būt pilnīgai kucei. tik un tā skatos uz abiem un liekas, ka visums ir iztērējis vismaz pāris svešas mūžagaruma mīlestības, lai savītu to neiedomājamo telepātiju starp viņu abu galvām, kad vienā telpā sabīdīti, un uzturētu tās kaislības, kas devušas viņiem ciešanu atsvaru un rotaļāšanās spējas. kā viņi atgriežās viens no otra, tā diezgan ātri atkal aiztipina atpakaļkopējā pasaulītē, uzdodot to kā žēlastību pret otru itinkā laipni atbildot uz uzaicinājumu abpusēji atkal izšķīsties.
ticēt tam, ka nav tā, ko sauc par mīlestību, ir ticēt, ka tie divi apzināti un patvaļīgi izvēlas destrukcijas un ciešanu ceļu.