tam ka visu apzināto mūžu gribas sevi mainīt, iemesls ir jušanās kā būtu slimai, protams, vairums cilvēku arī redzu neveselus esam, bet tas nemaz nav mierinoši. sajūta, ka saslimu gan ķermenī, gan garā, apmēram, ap to laiku, kad sāku iet skolā un sasniedzu augstāko punktu universitātē. vienmēr tikai domāju, ka tā ir kaut kāda fāze vai pieaugšana un, kad uzmācas kādas fiziski atrisināmas problēmas, es pieķēros viņām ar tādu degsmi, itkā viņas, nevis manas uztveres un ķermenīša kopējais neveselums ir iemesls tam, ka reti kur atrodu mieru . un, kad tiku vaļā no tās problēmas, tad uz īsu mirkli bija sajūta, ka nu beidzot es esmu foršākas, veselākas dzīves priekšvakarā, bet tad abloms un tā ir tikai tāla atblāzma, vairāk kā mirāža, kārdinājums, lai nemitīgi rosītos, un sākas panika par jaunas problēmas neesamību aiz kuras varētu paslēpt savu darbību. problēmas ir burkāni manam ēzelītim un tas tāpēc, ka nespēju nošķirt būtisko no nebūtiskā un tāpēc cīnos nevis ar cēloņiem, bet sekām.

augstākais, ko cilvēks var darīt dievam par godu, ir klusēšana-mošē maimonīds(1135 — 1204). sastopos ar ļoti daudziem tekstiem par klusēšanu. pilnīgi jūtu vajadzību pamēģināt vismaz vienas dienas klusēšanu kādā brīvdienā.