nu kāpēc man sapņos dara pāri, spārda, sit, pieradina, pamet, spīdzina. tā, ka nevis pamostos ar domu, ka tas ir beidzies un tikai sapnis, bet rītu sāku iekrampējusies segā embrija kamoliņā klusi šņukstot, jo acīm redzot sāku raudāt jau miegā. un tāda īsta sajūta "par ko?"

tu nevienam nepatīc, tu nevienam nepatīc
viss kas man ar tevi saistās škiet tik ļoti garlaicīgs

bērnības milicija to par mani. stulbais sapnis. vēljoprojām jūtos traumēta. visu rītu rokas trīcēja
2 h zālē nelīdzēja. labas vakariņas nelīdzēja. nākamais ārstētos ar miegu, ja
nezinātu, ka aizmiegot sapņo. bet man rīt gribās tā priecīgi, laimīgi, smukam un tam
vajag izgulēties. šņabi, nepievil mani. darbi paliks agram rīt rītam.