[...] greizsirdība ir kā sargs, kas neļauj iemigt tiem, kas iemīlējušies, bet nevajag lietas uztvert pārāk traģiski. ja grezisirdība pārņem, tad jānostaigā kājām četrdesmit jūdzes, lai tiktu skaidrībā ar sevi, vai arī jālasa Otello. tādos brīžos katrs ar baudu apstāsies pie rindām:

"trifles light as air
seem to the jealous confirmation strong
as proofs from holy writ" (Othello VII,3)

lasu Stendāla nodaļu par greizsirdību un nesaprotu vai tā varētu būt, ka tādu īsti nepazīstu, tikai tīri teorētiski un kādus ziediņus vien. ceturtajā klasē mana labākā draudzene aizgāja uz dzimšanas dienas svinēšanu pie meitenes madaras un man nepateica. pēc tam stāstīja cik tur bija forši.tad. un vēl, kad izšķīrāmies ar ilgāko puiku, tad vēlējos kaut pirmo nedēļu laikā neieraudzītu viņa ar savas vietas aizstājeju, ja tāda vispār bija. bet tas arī viss, ko atceros. liekas, ka mana atmiņa šmaucas, es sevi sargāju vai arī pēdīgā kārtā nevienu neesmu tik traki mīlējusi, ka dakaķilas līdz greizsirdībai. vēl ir arī variatns par tām četrdesmit jūdzēm- bieži staigāju.